Jauno grāmatu Lenvija Sīle sarakstījusi sadarbībā ar teātra kolēģi, aktrisi un kādreizējo LTV diktori Maiju Eglīti. Lai atzīmētu tās iznākšanu apgādā "Zvaigzne ABC", piektdienas, 17. janvāra vakarā Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa teātra muzejā notika svinīgs kopā sanākšanas vakars.

Sirsnīgajā un, nenoliedzami, arī apcerīgajā tikšanās reizē piedalījās daļa no kopumā 18 Jaunatnes teātra studijas absolventiem: Inta Bankoviča, Dina-Kristīne Bitēna, Maija Eglīte, Alda Krastiņa, Dace Priede, Ārija Liepiņa-Stūrniece, Alda Krastiņa, Ivars Brakovskis, Aldis Kusiņš, Egils Valčs un, protams, arī pati Lenvija Sīle. Aktieru lokam kā sen nesatikts draugs pievienojās Rūdolfs Plēpis – arī viņš par savu aktiera darbavietu no 1972. līdz 1991. gadam varēja dēvēt tieši Jaunatnes teātri.

Grāmatā iekļautas portretintervijas gan ar pieminētajiem aktieriem, gan arī ar mūžībā aizgājušo kolēģu: Gunta Skrastiņa, Aivara Pūcīša un Romana Grabovska ģimenēm.

Kaut gan grāmatā dokumentētās sarunas, protams, lielākoties vijas par un ap teātri, tai ir ievērojams potenciāls tapt par saistošu lasāmvielu arī to paaudžu cilvēkiem, kuri leģendāro teātri atceras maz vai pat nemaz, jo grāmatas autore pratusi sarunas ar aktieriem risināt dzīvi un aizraujoši, koncentrējoties uz vispārcilvēcisko.

Īpašs akcents likts uz radošuma savdabīgajiem ceļiem Jaunatnes teātra darbības laikposmā. Padomju okupācijas režīma stagnācijas un cenzūras apstākļos pamazām, toties neatturami sāka dīgt dumpinieciskuma asni – tie izpaudās kā jaunu formu meklējumi neparastos un drosmīgos iestudējumos. Tie ātri vien kļuva par Latvijas teātra mīļotāju iekšējā protesta, bet tiklab arī "vienkārša" mākslas baudījuma sastāvdaļu.

Par savu pieredzi uzsākot gaitas Jaunatnes teātrī gan ne jaunajā grāmatā (tā lai paliek izzināma katram lasītājam pašam!), bet savu atmiņu apkopojumā "Riču Raču" (Antēra, 2005) stāsta aktieris Rūdolfs Plēpis:

"Visgrūtākais, ar ko mēs sastapāmies teātrī pirmajos gados, bija tēla iekšējā darbība, kas ir atkarīga no attiecīgas situācijas, kādā tēls nonāk lugas notikumu gaitā. Man ir jāzina manas rīcības motīvi jebkurā situācija izrādes attīstībā, lai pārliecinātu skatītāju, ka mans atveidotais varonis patiesi dzīvo ar miesu un asinīm.