Pie sava, tas ir, pie Ginta Zilbaloža "Zelta globusa" devos kārtīgi sagatavojusies.

Vispirms uzrakstīju pateicības runu, kas izskatījās apmēram šādi: "(Elsas, elsas, šņaukāšanās; nē, bez šņaukāšanas, līst asaras.) Man trūkst vārdu... Es nezinu, ko teikt. (Elsas, ar roku piesedz piesarkušo seju.) Šī balva nāk tik negaidīti... Man taču vispār nebija nekādu izredžu to dabūt, esot tik talantīgu un spēcīgu nominantu vidū. (Neliels šņuksts.) Es vēlos pateikties visiem, kas man ticēja un iedrošināja doties tālāk. Mēs pat neapzināmies, cik liels spēks ir vienam uzmundrinošam vārdam. Tas ceļ spārnos! (Šņuksti.) Ak nē, laiks beidzas, jau sāk skanēt mūzika. (Paceļ statueti augstu gaisā un skaļi nobļaujas.) Paldies, mammu un tēti!!!"