Andris Daugaviņš par savu kriminālprocesu: "Man ir vienalga, kā viss beigsies"

Grūti atrast cilvēku, kurš vienlaikus saņem Lielo Kristapu, atveido izmeklētāju detektīvfilmā, un tajā pašā laikā pret viņu tiek uzsākts kriminālprocess.

Tieši tādā skarbajā un tiešajā manierē, kādā esam pieraduši aktieri redzēt uz ekrāna, Andris dalās savā stāstā žurnālam "I`mperfekt".

"Var teikt, ka man 2016. gadā dzīve apvērsās otrādi," savu stāstu iesāk Andris Daugaviņš. "Noteikti tas gads man iezīmē tādu kā robežšķirtni, jo sākām filmēt "Kriminālās ekselences fondu".

"Tieši tajā laikā es strādāju par maksātnespējas administratoru vienā uzņēmumā un 2016. gadā veicu izmaksas, par kurām ar kreditoriem vienojos jau 2013. gadā un par kurām regulāri ziņoju. Līdz pat 2018. gadam nevienam iebildumu nebija," stāsta Daugaviņš.

Nākamā robežšķirtne esot bijusi 2018. gads.

"Gada sākumā bija filmas pirmizrāde, un rudenī es saņēmu Lielo Kristapu. Dažas dienas pēc ceremonijas es uzzināju, ka viss, ko esmu darījis septiņus gadus kā maksātnespējas administrators tajā uzņēmumā, ka visas tās izmaksas nebija pareizas, neskatoties uz to, ka katru ceturksni sūtīju visiem atskaites un pārskatus," atceras Andris.

"Mani atcēla no amata, pieprasīja atmaksāt visu septiņu gadu laikā saņemto algu, un vēl pret mani par to pašu tika ierosināts kriminālprocess, kas man vispār bija spēriens no skaidrām debesīm," žurnālam atklāj Andris.

"Algu no manis piedzen, šogad janvārī tiesa nolēma, ka trešā instance nav vajadzīga. Varu palikt ar pliku pakaļu uz ielas. Krimināllikuma sankcijas paredz desmit gadus. Kriminālprocesam jau ir seši gadi, tiesā ir aizgājis otrais gads.

Mēnesī man ir apmēram divas sēdes, šogad janvārī un februārī gan nebija. Tas velkas jau ilgi, un cilvēks pie visa pierod," ir atklāts Daugaviņš.

"Prāts riktīgi tiek dauzīts dažas dienas pirms un pēc tiesas sēdes. Sajūta ir apmēram tāda: trauma ir bijusi, bet nav sadzijusi, netraucē dzīvot līdz brīdim, kamēr atkal neuzplēš rētu. Traģiskākais ir tas, ka man jāpierāda savs nevainīgums, nevis viņiem jāpierāda mana vaina. (..) Es saprotu, ka varu ar šo izsaukt papildu uguni uz sevi un kāds teiks, ka esmu debils, to visu atskaņojot. Esmu reāli noguris no tā visa, un, lai cik stulbi ir to teikt, man ir vienalga, kā viss beigsies.

Vienīgais, kas man dzīvē patlaban tiešām sagādā prieku, ir dalība izrādē "Glābjas, kas var", kino vai jebkāda veida pasākumi, kas pilnīgi nav saistīti ar jurisprudenci un novērš domas," atzīst Andris Daugaviņš.

Vairāk lasi žurnāla "I`mperfekt" jaunākajā numurā!