Ir rakstnieki, kuru vārdus neizbēgami asociējam ar noteiktiem Latvijas reģioniem – viņi ir teju vai šo vietu «īpašums» un firmas zīme, turklāt nereti varam ar prieku vērot novadu iedzīvotājus lepojamies ar «savējiem». Liepājas pilsētai un apkaimei šāds autors neapšaubāmi ir Ēriks Kūlis, kurš ne tikai bieži par savu stāstu darbības vietu izvēlas tieši šo Latvijas novadu, bet arī raksta veidā, ko varētu nosaukt par «kurzemniecisku», – tiešā, paskarbā, tomēr allaž trāpīgā.

Autora literārais pūrs mērojams vairākos desmitos grāmatu, kuru vidū ir gan darbi bērniem, gan virkne romānu, tomēr šķiet, ka formāts, kurā Ērika Kūļa talants atplaukst visspilgtāk, ir tieši īsproza, kurai autors pievēršas atkal un atkal no jauna. Pirms kāda laika pie lasītājiem devās stāstu krājums «Mīlošie un mēnessērdzīgie», bet pērnā gada pašā nogalē autors saviem uzticīgajiem cienītājiem pasniedza jaunu krājumu «Nelūdz, sudrabkaija».

Krājumu par jaunu dēvēt varbūt nebūtu pilnīgi precīzi, jo tajā apkopoti dažādos laikposmos tapuši Ērika Kūļa stāsti, taču vienkop tie izdoti pirmoreiz. Šajos tekstos Ēriks Kūlis, kā vienmēr, abām kājām stingri turas sadzīves realitātē un dzimtās zemes īstenībā, lai cik neglaimojoša šī īstenība dažbrīd liktos. Stāstos pazīstamas situācijas un tipāžus atpazīs visu vecumu lasītāji – gan tie, kuriem atmiņā vēl spilgti glabājas padomjlaiku absurditāte, gan tie, kas līdz kaulam iepazinuši brīžam ne mazāk savādos «jaunos laikus» pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Ērika Kūļa stils, kā allaž, valdzina ar asredzīgo vērojumu, uzmanību detaļām un faktiem, kas samērā skaidri pauž arī autora viedokli par aprakstīto, tomēr vienmēr ļauj lasītājam spriest arī pašam.

Lasot rakstnieka stāstus, bieži tā vien gribas izsaukties: «Bet es taču viņu pazīstu!» Jā gan – lai cik savdabīgus vārdus saviem tēliem autors piešķirtu, tomēr šķiet, ka aprakstītos tipāžus dzīvē saticis teju katrs no mums. Zodiaks Jāņtārpiņš un Gerda Pigore, Žanno Cisko un Madara Purapuķe, Orfejs Jodkalns un Jānis Betjānis – viņi visi ir pavisam vienkārši ļautiņi, kuru laimei nav vajadzīgs daudz. Taču diemžēl palaikam notiek tā, ka kārtis dzīves lielajā spēlē nekrīt kā gribēts. Tāpēc dažam labam neizdodas sastapt savu mūža biedru, citam jāsamierinās ar negaidītiem zaudējumiem, vēl citu savos valgos sagrābusi atkarība, bet vēl cita liktenis neizprotamā veidā šķiet savijies ar mūsu mazāko brāļu – putnu un dzīvnieku – likteņiem, par kuriem autors raksta ar īpašu sirsnību.

Ēriks Kūlis neglauda lasītāju pa spalvai, tāpēc viņa tekstos atradīsim visai skarbas epizodes un parūgtus secinājumus par savu laiku un līdzcilvēkiem. No otras puses, autors netaupa arī šķelmīgu un vīrišķīgi pašerpu humoru, līdztekus neveiksminiekiem attēlojot arī tādus dzīves mahinatorus, par kuriem varam vienlaikus gan sašust, gan no sirds pasmieties. Kā saka - cik cilvēku, tik likteņu! Un šķiet, ka Ērikam Kūlim rūp tie visi bez izņēmuma – tiklab tie, kuriem veiksme negaidīti uzsmaida, kā arī tie, kam šī nepastāvīgā dāma biežāk ir uzgriezusi muguru.

Pieejama arī e-grāmata.

www.zvaigzne.lv