Koncerta apskats: Sigur Ros (Zviedrija, Dalhalla 28.06.2006.)

Stāstītāja interesanto domu gājienu virzīja vairākas asprātīgas, galvenais, reizē arī trāpīgas prātulas un apzīmējumi. Īpaši atmiņā iespiedies viens kalambūrs. Toreiz autoram likās, ka modē arvien vairāk nāk tas, „kas ir tik neforšs, ka ir foršs“ (it’s so uncool it’s cool – angļu val.). Atkal šo izteicienu atcerējos pirms pāris dienām, apmeklējot islandiešu Sigur Ros koncertu Zviedrijā.

Patiesi, pēdējo pāris gadu laikā „neforšais“, ko šajā gadījumā veiksmīgāk aizstātu „nepierastais“ vai „īpatnais“, ir kļuvis par vairāk klausīto, valkāto, skatīto un darīto. Arī četrotne no eksotiskās salas Atlantijas okeāna vidū pēdējo desmit mēnešu laikā ir kļuvusi tik „forša“, ka pēdējā albūma „Takk“ pārdošanas rādītāji ir izbrīvējuši cienījamas vietas dažādos visvairāk pārdoto albumu sarakstos, ka klipi ir izrādīti katrā „mūzikas kanāls“ formātu pārstāvošā televīzijā un ne tikai, ka visi trīs singli no pēdējā ieraksta, brīžiem, šķiet, pat bezmērķīgi, ir rotējuši neskaitāmu radiostaciju ēteros, tostarp arī mūspusē, ka jau divkārt teju pilnībā izpārdotas ir bijušas viņu iespētās tūres Ziemeļamerikā un šobrīd grupa jau atkal ir devusies aplaimot Eiropas klausītājus ar koncertiem vairāku lielo brīvdabas festivālu ietvaros.

Ja simtiem tūkstošu kliedzošu, lēkājošu, dubļainu, salijušu cilvēku nav nekas neparasts, kad uz skatuves viens otru kā stafetē nomaina "Metallica", "Guns N‘ Roses", "Placebo", "Arctic Monkeys" un citi šīs vasaras pieprasītākie mākslinieki, tad subjektīvi pievilcīgāka šķiet Sigur Ros uzstāšanās pašu koncertā, kur vienīgais atbalsts un „iesildītāji“ - meiteņu multifunkcionālais kvartets Amiina un reizumis lielāks vai mazāks pūtēju ansamblis. Šā iemesla dēļ patīkamas ir tās nedaudzās reizes un vietas, kurās grupa ievelk elpu pirms festivālu maratona turpināšanas, sniedzot savus koncertus, tostarp Zviedrijā, brīvdabas estrādē Dalhalla. Turpinot paspēlēties ar „neparastais“ – kur vēl saderīgāks tandēms? Pirms miljoniem gadu šajā reģionā zemē ietriecies meteorīts mainīja apkārtnes reljefu un ainavu. Slēdzot vienu no ietekmes zonām – plienakmens raktuves, karjerā tika izveidota brīvdabas skatuve ar fantastisku akustiku, uz kuras 28.jūnijā pirmoreiz uzstājās arī viesi no Islandes.

Vēl agrāk nekā stundu pirms koncerta oficiālā sākuma pa celiņu gar raktuvju malu to dzelmē sāk ierasties apmeklētāji. Bez īpašas steigas tiek apbrīnota vieta, izdzerts kāds alus un patapinātas vilnas seģenes, ja sēžot drēgni paliek. Klusi un mierīgi apzinīgākie jau atraduši savas sēdvietas, kad neilgi pēc astoņiem uz skatuves iznāk četras meitenes pirms pusgadsimta aktuāla piegriezuma kleitās un sāk knibināties ap galdu, uz kura atrodas portatīvais dators, dažādi elektroniski saslēgi, stīgu instrumenti, glāzes ar ūdeni, metalofons. Vieni, iespējams, meitenes atpazīst kā Sigur Ros stīgu partiju izpildītājas, citi – kā grupu Amiina. Nekļūdās ne pirmie, ne otrie, jo senākā pagātnē meitenes tik tiešām piedalījās gan Sigur Ros ierakstos, gan koncertos, spēlēdamas stīgu partitūras atsevišķās kompozīcijās, taču pirms pāris gadiem tika nolemts izpildīt arī pašu kompozīcijas, kā arī dēvēties pašām savā – Amina (kopš pagājušās ziemas Amiina) – vārdā. Meitenes savas uzstāšanās laikā brīvi pārvietojas jau minēto un citu instrumentu jūklī, te vienai paņemot rokās ģitāru, te otrai - milzu zāģi. Salīdzinoši neilgā priekšnesuma laikā grupai pagūst piebiedroties arī četru pūtēju grupa, kura palīdz meitenēm nospēlēt, ja atmiņa neviļ, jaunu vai vismaz iepriekš koncertos reti spēlētu kompozīciju. Lai arī starp kompozīcijām ir pauzes un brīži aplausiem, nebūs daudz tādu publikā, kuri spēs atcerēties un atsevišķi izcelt kādu no skaņdarbiem. Amiina spēlētā mūzika ir spēlēšanās un knibināšanās ap vienkāršām, gaisīgām un atmosfēriskām melodijām, tās nemitīgi pārnesot no instrumenta uz instrumentu, no ierīces uz ierīci. Atšķirībā no citu multiinstrumentālistu apvienību ambientajiem klejojumiem savos motīvos un starp instrumentiem un tehnoloģijām Amiina izceļas ar savu minimālisma pieeju gan pašu, gan islandiešu tautas mūzikai. Ar sirsnīgiem smaidiem viena otrai, publikai un savam darbam grupa atvadās no klausītājiem.

Nākamā pusstunda paiet, gatavojoties galvenajam vakara uznācienam. Saulainā un gaišā pievakare, kā arī salīdzinoši agrais koncerta sākums diemžēl izrādās šķērslis grupas tehniskajā scenārijā – pretēji iepriekšējo koncertu aizplīvurotajām skatuvēm, kur, kolorītu gaismas rotaļu pavadīti, Sigur Ros kāpuši uz skatuves "Takk" intro pavadījumā un izpildījuši pirmo dziesmu "Glosoli", šoreiz iznāciens ir gauži vienkāršs, bet ar to arī sirsnīgs un mazliet intīms. Palēnām uz skatuves uzslīd arī pūtēju kvartets, kurā tovakar muzicē arī viens no grupas Mum dalībniekiem, lai papildinātu Jona Tora spītīgi ar vijoles lociņu iedīdītās ģitāras ievadu, kurš ar pirmajām basa partijas taktīm pāraug vienā no vakara spilgtākajiem izpildījumiem – dziesmā "Ny batteri". Liekas, neba velti grupa visai strikti pieturas pie pēdējā laikā pašu izkoptās konsekvences, jo tālāk seko vieni no spilgtākajiem pēdējā albuma sacerējumiem, "Saelotur" un "Gong" to skaitā, pirmās laikā beidzot apjēdzot gan vizuālo, gan akustisko burvību, jo gan vokāla falsets, gan taustiņu dzidrais skanējums augšējās oktāvās, kā arī ekselenti apskaņotie sitaminstrumenti daudziem publikā liek aizvērt acis un ritmā kustināt līdzi pieliektās galvas un ne tikai… Personiski patīkamākais vakara pārdzīvojums ir pirmā dziesma iz vārdā nenosauktā grupas ieraksta, kurš ieturēts fiktīvos „cerībiešu“ (hopelandic – grupas līdera Jona jeb Jounsi paša izdomāta valoda, kurā dziedātas 2002. gadā izdotā albuma vokāla partijas) liricismos. Jounsi spēlēšanās ar savu balsi, gan nervozi savilktām dūrēm stāvot gan skatuves priekšā, gan vēlāk piedaloties taustiņu saspēlē starp Kjartanu un Orri abās skatuves malās, apliecina, cik lieliski grupa saprot viens otru no pusvārda un kopā spēj ierakstos dzirdēto, šķietami neiespējamo no skatuves dēļiem kā spirgtu dvašu iepūst ikviena sejā un ausīs. Kad liekas, ka vakara muzikālā kulminācija ir piedzīvota, par sevi atgādina vieni no uzstāšanās šovmeņiem – pūtēji, kuri "Se lest" „um-pa-pā“ izskaņu nospēlē, izmezdami loku gar skatuvi airu laivā, tērpušies sarkani militāros parādes uzsvārčos. Smaida paši, smaida uz skatuves palikušie, smaida arī nedaudz nosalusī publika. Žēl, taču izrādās, ka uz šīs nots vakara prieki arī beidzas. Iesākoties Olsen olsen basa ievadam, gan mūziķu sejās un žestos, gan klausītāju grimasēs parādās nesapratne. Jona nesapratne pamazām pāraug mulsā izmisumā, liekot viņam apstāties pusvārdā un, griežoties pie kolēģiem, raustīt plecus. Ja līdz sēdvietām skaņa nonāk kaut cik ierastā, tad uz skatuves tā ir acīmredzami neapmierinoša, par ko liecina piktā žestikulēšana starp Jonu un skaņu operatoru skatuves malā. „Viss ir tik atskaņojies. Neticami!“ teic Jons, kad skaņdarbs līdz beigām nospēlēts. Ir skaidrs, ka ar pēdējām, it kā mierīgākajām un akustiskākajām kompozīcijām grupa vēlas ātrāk beigt savu uzstāšanos. Tiesa, gan tehniski, gan izpildījuma ziņā ne tās sarežģītākās dziesmas izskan pārliecinoši, kaut arī pulcēšanās bariņā ap Jona spēlētajām senatnīgajām plēšu harmonijām kā ap ugunskuru nerada iecerēto intimitāti un klātbūtnes efektu. Kad teju skriešus grupa ir pametusi skatuvi, daudzos zūd cerība sagaidīt „piedevas“ un tie dodas mājup. Nē, uz vēl vienu skaņdarbu puiši un meitenes vēl ir pierunājami. Atskan viena no skaļākajām iepriekšējā albuma dziesmām, divdabīgā „Popdziesma“ (astotā dziesma ierakstā, kurai dots segvārds "Popplagit" – „popdziesma“ no islandiešu valodas), kuras laikā grupu atkal piemeklē tehniskas ķibeles. Dusmas tiek izgāztas ne tikai skaņu vīru, kas izskrējis uz skatuves un kaut ko cenšas glābt, bet šoreiz, šķiet, arī uz instrumentiem, kuri tiek nomesti uz grīdas vai izspārdīti (bungu komplekts). Pēc ilgākas prombūtnes uz skatuves tomēr iznāk viss kolektīvs, lai pateiktos publikai. Iespējams, par izturību, klausoties, grupasprāt, ne to labāko koncertu. Iespējams, par patiesajiem un sajūsmas pilnajiem aplausiem, kuri nebūt neliecina, ka kāds varētu būt neapmierināts ar „neparasto“ skanējumu „neparastajā“ vakarā.