Daudzi Francijas žurnāli viņu nodēvējuši arī par "Francijas mazo līgaviņu". Taču bērnībā nekas neliecināja, ka mazā, trauslā meitenīte reiz būs liela aktrise. Odrijas sapnis bija kļūt par primatologu un pētīt pērtiķu dzīvi. Tomēr dzīve ievirzījās citās sliedēs, un pēc skolas beigšanas viņa iestājās Modernās literatūras fakultātē Parīzes universitātē. Tad, nejauši nokļuvusi aktiermākslas kursos (tā bija vecāku dāvana meitai, lai vasarā viņai nebūtu garlaicīgi), Odrija saprata, ka bez teātra nevar vairs dzīvot, un visu uzmanību veltīja savas aktiermākslas izkopšanai.

Kā jau daudzi aktieri, arī Odrija Tatū pirms nokļūšanas uz lielā ekrāna piedalījās vairākos seriālos. Tad jauno aktrisi pamanīja Tonija Māršala un uzaicināja viņu atveidot otrā plāna lomu filmā "Skaistā Venera". Tiesa gan, šī loma varēja izslīdēt viņai no rokām - dodoties uz kastingu, Odrija pa ceļam tik aizrautīgi mācījās lomu, ka pabrauca garām īstajai metro stacijai. Panikā meitene steidzās atpakaļ, bet, uzskrējusi augšā, devās ne uz to pusi un... pilnīgi apmaldījās. Tikai pēc četrdesmit minūtēm viņa nokļuva īstajā vietā. Kastinga direktors pat nevēlējās uzklausīt kavētāju. Sapratusi, ka izdevība ir palaista vējā, Odrija krita grandiozā histērijā. Un ar savu brēkšanu piesaistīja režisores Tonijas Māršalas uzmanību - tā nolēma pārliecināties, uz ko viņa vēl ir spējīga. Palūkojoties uz režisori, Odrijai prātā ienāca ausis, kas bija izslējušās kā dadžu lapas. Nosarkusi meitene izlaida garos matus un sāka lasīt lomu. Tonija Māršala atviegloti uzelpoja, jo bija atradusi to, ko meklēja. "Šī loma ir tava. Piecu minūšu laikā tu parādīji varones būtību - mazu nesamākslotu meiteni, kurai gribētos kļūt par īstu sievieti..."

Šī loma sagādāja Odrijai nākamo likteņa dāvanu. Kinofilmas plakāts piesaistīja Žana Pjēra Ženē uzmanību. Režisors uzaicināja Odriju piedalīties atlases konkursā Amēlijas lomai.

Līdz ausīm - darbā

Amēlija tāda paša nosaukuma filmā bija Odrijas liktenīgā loma. Interesanti, ka pēc tās noskatīšanās ne tikai skatītāji, bet arī kinokritiķi un producenti reālu cilvēku saistīja savā apziņā ar izdomātu personāžu, tādējādi uztverot Odriju kā "meiteni ne no šīs pasaules". Aktrise par to dusmojās, apgalvojot, ka viņa esot pilnīgs pretstats Amēlijai. Skaidrs bija viens, Odrija Tatū bija sajaukusi frančiem galvas. Kā viņai tas izdevās, to gribēja uzzināt pats Francijas prezidents Žaks Širaks un uzaicināja aktrisi uz Elizejas pili. Pēc kopīgas filmas noskatīšanās prezidenta pirmais jautājums Odrijai bija: vai viņai filmējoties neesot spiedušas kurpes.

Katru gadu Odrija piedalās vairākos interesantos kino projektos, no kuriem lielāko ievērību izpelnījusies loma Žana Pjēra Ženē melodrāmā "Saderināšanās uz mūžu". Filmā Odrija atkal spēlēja sievieti, kuras ticība un mīlestība aizskar sirds visdziļāko stīgu. "Es pati savā ziņā esmu kā Matilde," atzīst aktrise. Vienlīdz trausla un stipra."

Aizvadītā gada vasarā skatītāji ar nepacietību gaidīja režisora Rona Hovarda filmas "Da Vinči kods" parādīšanos uz ekrāniem. Šajā lentē Odrija Tatū iejutusies apburošās franču kriptogrāfes Sofijas Nevē lomā.

Odrija Tatū par saviem panākumiem saka: "Jā, es atzīstu, ka dzīve man ir labvēlīga. Līdz šim mani nav piemeklējušas nekādas likstas. Taču šajā sakarībā es nebūvēju lielas ilūzijas un neticu nejaušībām. Tomēr zinu - jebkura tikšanās var pārvērst visu tavu dzīvi."