Kinokritiķe Daira Āboliņa iesaka filmas baudīšanai vienatnē (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kino ir komunikācija ar sevi. Kino ir attēla māksla. Skatīties kustīgo bilžu mākslu kopā ar ģimeni un draugiem ir bauda. Tomēr nereti ir tieši otrādi – kino ir veids, kā veltīt laiku pašam sev – vienalga, lai atpūstos, sapņotu, kliedētu bezlaiku vai varbūt pat nesajuktu prātā no laimes. Baudīt vienatni un izdzīvot kino var mājās, atliek vien atrast klusāku stūrīti. Tikai jāparūpējas par privātu noskaņu, to palīdzēs radīt planšetdators. Kinokritiķe Daira Āboliņa sadarbībā ar «Samsung» iesaka filmas baudīšanai vienatnē.
Eva GrīnaFoto: publicitātes
Sapņotāji (The Dreamers, 2003). Rež. B.Bertolluči
Bertolluči jauneklīgums, dumpīgums un kino vēstures citāti vienā laidā. Jauni un bezaizpriedumaini cilvēki ļaujas kaislībām. Pietiekami aizraujoši un pikanti, lai neskatītos kopā ar pilnu zāli un nejaušiem blakussēdētājiem.
Mīlētāji no jaunā tiltaFoto: publicitātes
Mīlētāji no Jaunā tilta (Les amants du Pont-Neuf, 1991). Rež. L. Karaks
Mūžīgajā mīlētāju pilsētā Parīzē ir jūtas, kas sāp un ir skaistas līdz asarām. Var mīlēt gan pilsētu, gan patiesus cilvēkus. Filmas veidošanas laikā režisors bija iemīlējies savā aktrisē, un tas ir redzams. Ļoti personiska filma.
Romas brīvdienasFoto: publicitātes
Romas brīvdienas (Roman Holiday 1953). Rež. V. Vailers
«Romas brīvdienas» ir absolūti romantiska un nereālistiska filma ar īstu 50. gadu Romu. Tie, kas ir iemīlējušies, tajā gribētu palikt. Odrija Hepberna un Gregorijs Peks savā vislabākajā brīdī.
Foto: publicitātes
Lielpilsētas ugunis (City Lights, 1931). Rež. Č. Čaplins
Totāla klasika ar mēmajam kino raksturīgu niansētu mīmiku tuvplānos, izteiksmīgu plastiku un eksistenciālām gaišām skumjām par satikšanos/nesatikšanos lielā pilsētā un lielā vientulībā. Filma parasti pieejama ar muzikālu pavadījumu (taperu), taču to var skatīt arī pilnīgi mēmu. Tomēr der zināt, ka 100% melnbalto filmu izbaudīšanai vajadzīgs ekrāns ar augstu izšķirtspēju, jo melnbaltās krāsas ir prasīgākas nekā košās.
Foto: publicitātes
Spogulis (Зеркало,1975). Rež. A. Tarkovskis
Oda mātei un tēvam un neizbēgamajam, kas jāpiedzīvo katram pieaugušajam. Tā ir filma, kuru vajag skatīties vismaz reizi 20 gados, lai saprastu sevi un dzīvi, un Tarkovski. Skaistie Tarkovska mūžības vēji un dievišķi melnbaltie sievietes portreti. Lai būtu pa īstam personisks kontakts ar filmu, vajag to darīt vienatnē. Ja gribas - drīkst raudāt. Mazliet.
Natālija Portmane filmā "Tuvāk"Foto: publicitātes
Tuvāk (Closer, 2004). Rež. M.Nikolss
Filma ir kā kamerluga ar četriem izciliem aktieriem un attiecību pinekļiem. Var identificēties ar katru no viņiem un iziet kopā caur iemīlēšanos, maziem un lieliem meliem. Psiholoģiski motivēti, skaisti un gandrīz ikdienišķi.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/15/9524865t1h0a26.jpg)
/nginx/o/2018/07/15/9524859t1ha6ab.jpg)
/nginx/o/2018/07/15/9524860t1h6a1e.jpg)
/nginx/o/2018/07/15/9524861t1he007.jpg)
/nginx/o/2018/07/15/9524862t1ha2b7.jpg)
/nginx/o/2018/07/15/9524863t1h9713.jpg)
/nginx/o/2018/07/15/9524864t1hbdf4.jpg)