«Ne savā dabā»

Festivāls piedāvā arī labāko no skandināvu kino. Norvēģu kino demonstrēs savas stiprās puses – spēcīga scenārija un vienkāršu, reālistisku kino izteiksmes līdzekļu apvienojumu. Filmas režisors un vienlaikus arī galvenās lomas atveidotājs Ūle Gjēvers «Ne savā dabā» («Mot Naturen») skatītāju acu priekšā «izslimo» savu nespēju iekļauties sabiedrībā, ģimenē, aizmūkot uz nedēļas nogali kalnos.

Anotācija: Martins, zēniska izskata trīsdesmitgadnieks, dodas nedēļas nogales skrējienā kalnos. Taču no domām aizbēgt nav iespējams, un, tāpat kā daudzi no mums, Martins nespēj vienkārši būt, neanalizējot savas attiecības ar sievu un mazo dēlu, apnikumu darbā, gruzdošo atsvešinātības sajūtu... Liekas, kaut kas ir neatgriezeniski zudis un rodas vēlme rīkoties drastiski. Kas notiku, ja viņš izšķirtos? Bet ja viņa sieva aizietu bojā? Un ja nu nelaimes gadījumā ciestu viņš pats? Kad dzīve piespēlē iespēju ļauties brīvībai, ko Martins šķietami alkst, kāda būs viņa izvēle?
Oles Gjevera vienkāršais un dziļi personiskais stāsts – viņš ir filmas scenārija autors, režisors un galvenās lomas atveidotājs – rezonē ar ikvienu, kas nonācis emocionālās krīzes priekšā un spiests atšķetināt sava prāta samezglojumus.

Neiesaka līdz 12 gadu vecumam.

«Eimija»

Eimiju Vainhausu jāmin blakus tādai dīvai kā Ella Ficdžeralda, apgalvo viens no 20. gadsimta slavenākajiem amerikāņu dziedātājiem Tonijs Benets, ar kuru duetā Eimija ierakstīja «Body and Soul» – savu pēdējo dziesmu. Kaislību un atkarību plosīta, Vainhausa pirms četriem gadiem pievienojās to mākslinieku pulkam, kuri aizsaulē devušies liktenīgajā 27 gadu vecumā. Dokumentālā filma «Eimija», izrādīta Kannās un Edinburgā, Latvijas pirmizrādi piedzīvos Rīgas Starptautiskajā kino festivālā 24. oktobrī plkst. 21:30.

Izmantojot mājas video un dzeltenās preses kliedzošos virsrakstus, sarunas ar Vainhausas draugiem un tēvu, dokumentālā filma «Eimija» atklāj dziedātājas karjeru no pašiem pirmajiem soļiem, kad viņa, pēc tēva uzmanības izslāpusi meitenīte, savas izjūtas uzticēja mūzikai. Par džeza dziedātājas talantu šaubu nebija nevienam, šķita, ka viņas balsī sadzirdamas vecās, skaistās pasaules dīvas Sāra Vona un Dina Vašingtone, taču Vainhausa bija tīrradnis, kuru samala komercijas dzirnakmeņi. Vienu gan viņa tiem neatdeva – savu vizuālo stilu, kas patapināts no Kleopatras, meiteņu grupas «The Ronettes» un Londonas nevīžīgā šika, izpelnoties ne mazums nievājošu apzīmējumu.

Režisors Asifs Kapadija (Asif Kapadia) ar rūpību atklāj Eimijas dzīvi no pašas bērnības līdz pat viņas nāvei 2011. gada 23. jūlijā. Uz lielā ekrāna pati Vainhausa stāsta par savu bērnību, sapņiem, slavu, mīlestību un, protams, mūziku.

Filma «Eimija» jau pēc pirmizrādes saņēma augstu vērtējumu, un kinoprofesionāļi teju vienā balsī atzīst, ka paveikts neiespējamais – šī dokumentālā filma atklāj ļoti godīgu skatpunktu uz Vainhausas neveiksmīgajiem centieniem vienlaicīgi būt mūzikā un izvairīties no slavas. Taču, kā jau bija gaidāms, Vainhausas ģimene nav mierā ar uz ekrāna redzamo, apgalvojot, ka Kapadija apzināti veidojis filmu, sagrozot patiesību, un Vainhausas tēvs to nosaucis pat par «absurdu». Britu raidījumā «This Morning» viņš paziņojis: «Mani filma neparāda labā gaismā. Tajā nav balansa.»

Filmas režisors Asifs Kapadija ir uzņēmis vairākas dokumentālās filmas, un to vidū ir Kannu kinofestivāla laureāte «Aitu zaglis» (The Sheep Thief, 1997), Londonas, Edinburgas, Roterdamas, Karlovi Varu un citos kinofestivālos izrādītais «Cīnītājs» (The Warrior, 2001), kas arī saņēma Britu Kinoakadēmijas balvu kā labākā britu filma, un «Sjenna» (Senna, 2010), kas saņēma Britu Kinoakadēmijas balvu kā labākā dokumentālā filma un skatītāju nedalītas simpātijas Sandensā.

«Istabenes dienasgrāmata»

Eiropas kino klasiķa Benuā Žako «Istabenes dienasgrāmatas» («Journal d'une femme de chambre») ar Francijas «jauno laiku dīvu» Leu Seidū (Lea Seydoux) galvenajā lomā.

18. oktobris plkst.19.

Istabene Selestīne no Parīzes ierodas lauku ciemā, lai uzsāktu darbu pie Lanlēriem, mietpilsoniska pāra. Jauno sievieti sagaida uzmācīgs saimnieks, sadistiska saimniece un rezervēta attieksme no citiem kalpotājiem. Taču arī viņa pati ir gatava izmantot visus līdzekļus sava labuma gūšanai.

«Mana māte»

Festivāls demonstrēs itāliešu režisora Nani Moreti (Nanni Moretti) jaunāko filmu «Mana māte» (Mia Madre), kura šogad tika nominēta Kannu kino festivāla Zelta palmas zaram.

Režisors, scenārists, aktieris, producents un arī politiskais aktīvists Nanni Moreti ir Kannu veterāns - pirmā konkursā iekļautā filma bija 1978. gadā tapusī «Bumba, te es esmu» («Ecce bombo»), kura drīz izpelnījās kulta statusu un joprojām tiek atzīta par vienu no visu laiku nozīmīgākajām itāliešu filmām. Savukārt 2001. gadā tieši Moreti bija tas, kurš pārtrauca 23 gadu ilgo pauzi, kopš Itālijas kino nebija triumfējis Kannās, un ar drāmu «Dēla istaba» («La stanza del figlio») aizsāka arī jaunu posmu savā karjerā, stāsta 'Riga IFF' pārstāvji.

Moretti jaunākā kinolente ir aizkustinoša drāma par Margeritu (savu vārda māsu - atveido aktrise Margerita Buja (Margherita Buy) - režisori, kura uzņem filmu ar neciešamas dabas amerikāņu aktieri galvenajā lomā (viens no brāļu Koenu aktieriem Džons Turturo (John Turturro), un vienlaikus cenšas tikt galā pati ar savu dzīvi, mātes slimību un meitas pieaugšanu.

«Margeritas brāļa Džovanni lomu atveido pats režisors, un, kā iepriekšējās filmās, viņa tēls ir tiešs, trāpīgs un asprātīgs. Dēvēts par Vūdija Allena itāliešu brālēnu, Moretti jau gandrīz 40 gadus uzņem filmas, taču uzsver, ka neesot režisors - vien brīžos, kad tiešām sakrājies sakāmais, uzņemot kādu filmu. «Manas mātes» scenārija ideja viņam radās filmas «Mums ir pāvests» (Habemus Papam) uzņemšanas laikā, kad no dzīves aizgāja Moreti māte,» stāsta kino festivāla organizatori.

«Saula dēls»

Šogad Riga IFF skatītāji varēs novērtēt, iespējams, šā brīža skaļāko kino sensāciju – ungāru režisora Lāzlo Nemeša (László Nemes) filmu «Saula dēls» (Son of Saul), kas triumfēja Kannās, saņemot trīs balvas un bruģējot iespaidīgu slavas gājienu virknē citu starptautisku festivālu.

1944. gada oktobris. Ungārijas ebrejs Sauls (ungāru aktieris un dzejnieks Gēza Rorigs) ir Aušvicas nāves nometnes ieslodzītais, kurš norīkots strādāt krematorijā. Kādudien Sauls starp nāves upuriem atrod kāda puisēna ķermeni, kuru notur par savu dēlu. Pretēji pavēlei puisēna mirstīgās atliekas atdot uguns liesmām, viņš lūko līķīti apglabāt saskaņā ar ebreju tradīciju. Kamēr pārējie ieslodzītie, uzzinājuši, ka visus «Sonderkommando» gaida lode pierē, saceļas un iznīcina krematoriju, Sauls koncentrējas vienīgi uz šo pēdējā goda atdošanu dēlam, par kuru parūpēties dzīves laikā viņam bijis liegts.

1977. gadā Budapeštā dzimušais un Parīzē bērnību pavadījušais Nemešs debijas filmai izvēlējies īpaši smagu tēmu – viņu uz to pamudinājuši vairāki aspekti. Jau no bērna kājas Nemešs interesējies par kino veidošanu – arī viņa tēvs ir režisors –, un pirmās filmas tapa Nemešu Parīzes mājas pagrabā. Pēc vēstures, starptautisko sakaru un scenāriju rakstīšanas studijām viņš kā režisora asistents strādājis gan Francijā, gan Ungārijā – arī pie leģendārā Belas Tāra –, tad Ņujorkā studējis kino režiju. Vienu no pirmajiem impulsiem «Saula dēla» scenārijam Lāzlo Nemešs uzgāja grāmatā, kurā apkopotas reiz apzināti slēptās nacistu nāves nometņu darbinieku atmiņas, kas atklāj šaušalīgu patiesību par ikdienu nacistu nometnēs – daļa nāvei nolemto savu dzīvi varēja paildzināt, ja darīja to, uz ko pat nacistu karavīri nebija spējīgi. 2001. gadā Nemešs apmeklējis foto izstādi, kurā bija redzamas vienīgās vizuālās liecības no Aušvicas: slepeni uzņemtas fotogrāfijas no 1944. gada augusta. Nemešs noskatījies arī 1985. gadā Padomju Savienībā tapušo Elema Kļimova drāmu «Ej un skaties» (Иди и смотри), kura ataino nacistu okupācijas laiku Baltkrievijā.

Kā norādījis viens no šī brīža ietekmīgākajiem angliski rakstošajiem kinokritiķiem Pīters Bredšovs, «Saula dēls» atgādina par franču jaunā viļņa klasiķa Žana Lika Godāra reiz pausto domu, proti – viena no kinomākslas neveiksmēm ir izvairīšanās runāt par holokaustu, tā cerot izvairīties no atkārtošanās. Nemešs uzsver, ka, viņaprāt, neaptveramais tomēr ir jāmēģina aptvert, tāpēc filmas «Saula dēls» vizuālo risinājumu veidojis netradicionāli: kamera visas filmas laikā neatkāpjas no galvenā varoņa, tas, ko viņš redz un dzird, visu laiku ir arī filmas skatītāja acu un ausu priekšā, gandrīz ķermeniski liekot izdzīvot šausmas, kas norisinājās nacistu nāves nometnēs. Kaut arī filmas stāsta darbība saspiesta līdz pusotrai dienai, emocijas pielīdzināmas mūžības ceļam caur elles lokiem.

22. oktobris lkst. 19.