Paralēli «The Baltic Scene» Alekss ir aktīvs blogeris. Viņš izveidojis blogu «Life In Riga», kurā apraksta savu pieredzi, dzīvodams Rīgā, kā arī raksta blogam «Sitting Ovation». Koulss ir arī mūzikas izdevējs - viņš vada izdevniecību «Cut Records», kas piedāvā ekskluzīvu muzikālu saturu, starp citu, arī ierakstus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas.

lifeinriga.com

musicdescriptions.tumblr.com

TVNET: «The Baltic Scene» platforma sākotnēji centās aptvert teju visus populārās mūzikas žanrus, kas aktuāli Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Šobrīd pieņemts lēmums fokusēties tikai uz elektronisko mūziku? Kāpēc?

Alekss: Šķiet, vismaz daļēji iemesls tam, kāpēc The Baltic Scene (TBS) zīmols sāka zaudēt aktualitāti, bija tieši fokusa trūkums. Pirms pāris gadiem komanda diezgan strauji auga, netrūka nedz viedokļu, nedz lielisku ideju, taču trūka laika, motivācijas un naudas, lai idejas realizētu. Līdz ar to portāls sāka nīkuļot un nonācām līdz situācijai, kad tikai pāris cilvēki reizi pa reizei publicēja tur saturu.

Nesen, kad portāls bija pavisam pārstājis darboties, sazinājos ar tā īpašnieci, un pēc garas Skype sarunas nolēmām to atdzīvināt, ieviešot dažādas izmaiņas. Lai portāls kļūtu veiksmīgs, mums šķita, ka TBS saturam jāatbilst konkrētākai tēmai. Ņemot vērā, ka abi esam elektroniskās mūzikas cienītāji, tas šķita loģisks solis šo mūzikas segmentu padarīt par mūsu jauno mērķi. Šķita, ka pārliecinātāk pārstāvēsim un rakstīsim par šo mūzikas žanru, jo mūsu pieredze bijusi lielākoties saistīta ar to. Jau kādu laiku esmu bijis pārliecināts, ka Baltijā ir daudz vēl neatklātu elektroniskās mūzikas mākslinieku, taču nebija tādas platformas, ar kuras palīdzību varētu atrast domubiedrus, vietējās ierakstu kompānijas, menedžerus un informāciju, lai sasniegtu plašāku auditoriju. Likās loģiski veidot TBS kā šāda veida platformu.

TVNET: Ja skatāmies plašāk, tad mūzikas gaumes noteicējs «Pitchffork» pieminējis tieši pāris elektroniķus, tajā skaitā vienu mūziķi no Ogres, savulaik Ogres postroka grupas «Dun Dun» dalībnieku, vēlāk pazīstamu kā Dunian - «Domenique Dumont». Vai šis vārds ir nonācis The Baltic Scene redzeslokā?

Domenique Dumont EP izdeva mūzikas izdevniecība no Francijas, kas teicās nezinām mākslinieka izcelsmes valsti. Ņemot vērā franču izcelsmes vārdu, mākslinieks nebija nonācis mūsu redzeslokā. Turpmāk sekosim viņa gaitām!

Šķiet, tādas lapas kā «Pitchfork» un «Resident Advisor» publicē tikai informāciju, kas līdz tiem nonākusi ar sabiedrisko attiecību aģentūru starpniecību.

Mūziku, par kuras popularizēšanu, kāds maksā sabiedrisko attiecību aģentūrai, lai pārliecinātu, ka tā ir laba. Mana pieredze liecina, ka tiem ne pārāk interesē vietējā mēroga mūziķi un mazas, neatkarīgas mūzikas izdevniecības. Varu tikai pieņemt, ka izdevniecībai, kas izdeva Domenika EP, ir liels reklāmai paredzētais budžets. Iecerēts, ka TBS varētu mazināt šo paļaušanos uz apmaksātu reklāmu. Lielu daļu mūsu laika aizņem sociālo tīklu un tādu mūzikas portālu kā Soundcloud un Bandcamp satura izpēte. Meklējam jaunus skaņdarbus, pasākumus un ziņas, bet, protams, visu nekad neaptversim. Ceram, ka varēsim paļauties uz lietotāju iesūtīto informāciju, kuru vienmēr izskatīsim un par kuras publicēšanu nebūs jāmaksā. Vēlamies, lai lietotāji caur portālu iesūta savu mūziku un informāciju par gaidāmiem pasākumiem, jo tas palīdzēs atrast pareizo saturu. Taču zinām, ka nepieciešams laiks, lai TBS kļūtu gana zināms, cilvēki atcerētos mums iesūtīt informāciju un tā kļūtu par reklāmas stratēģijas daļu.

TVNET: Tu uzskati, ka «Pitchfork» ir pārāk komerciāls? Ir kādi citi avoti, ko tu ieteiktu «Pitchfork» vietā? Zinu, ja pats meklēju ko interesantu elektroniskajā mūzikā, ieeju «Boomkat»...

Pitchfork ir izveidojis nopietnu reputāciju – tā ir autoritāte mūzikas jaunumu un kritikas jomā. Taču problēma ir lielais mērogs un lietotāju skaits, kuru dēļ saturs ir kļuvis komercializēts un distancējies no vecā labā mūzikas izpētes procesa, kas savulaik palīdzēja atklāt «underground» māksliniekus un topošās zvaigznes. Portāls kļuvis lielāks, tam ir arī lielāka auditorija, un tam ir vairāk jāpaļaujas uz kritiku un citāda veida saturu, kas apmierinātu masas (nu, konkrēti «Pitchfork» masas). Nepastāv liela iespēja, ka tiks publicēti «underground» mūzikas jaunumi, jo auditorijai ir konkrētas vēlmes un portāla komandai nav laika padziļinātai izpētei.

Lielākā daļa jaunumu, kritikas un informācijas nonāk līdz portālam preses relīžu formātā vai ar sabiedrisko attiecību aģentūru starpniecību, līdz ar to zūd mūzikas atklāšanas prieks.

Vispār ir ļoti grūti atrast lielus elektroniskās mūzikas blogus, kurus neskartu šī problēma, bet es bieži atrodu jaunu mūziku portālā Soundcloud, kas šķiet tiešāks veids, kā sasniegt jaunos māksliniekus.

TVNET: Ja runājam par citiem portāliem?

Lai uzzinātu jaunumus mūzikā, sekoju līdzi XLR8R un FACT Magazine, taču abiem trūkst ziņu filtru, tāpēc bieži vien tiek publicēts tas, kas jau publicēts arī citviet – kādas ziņas vai pat slavenību tenkas. Šķiet, daudzi lielie blogi aizrāvušies ar tāda veida satura publicēšanu, kas balstīts tenkās, skandālos vai konkurencē, un mazāks uzsvars tiek likts uz labu mūziku, jaunajiem māksliniekiem un padziļinātāku izpēti. Boomkat ir cienījams interneta veikals, taču satura veidotājiem ir elitārs, ļoti specifisks viedoklis, kas radījis atsevišķu subkultūru.

Diemžēl arī šādus interneta veikalus ietekmē mārketings, tāpēc informācija nevar būt objektīva. Veikaliem jāpiedāvā viss, ko sagādā izplatītāji, un Boomkat, Bleep un daudzi citi no šā piedāvājuma izmeklē mūziku, kuru pārdot, līdz ar to mazāki mākslinieki un izdevniecības bez lieliem reklāmas budžetiem vai tiešiem kontaktiem ar šiem veikaliem var palikt nepamanīti.

TVNET: Ja par elektronisko mūziku... vai nav tā, ka 21. gadsimtā, pateicoties datora iespējām, to var radīt jebkurš, kurš kaut ko sajēdz no mūzikas programmām?

Jebkurš cilvēks ar piekļuvi datoram un internetam var radīt elektronisko mūziku, pat nav vajadzīgas mūzikas teorijas zināšanas un izpratne par datoru programmatūru. Tas ir vienlīdz aizraujoši, nomācoši un baisi. Katru dienu radītās mūzikas apjoms prātam nav aptverams, taču ne visa radītā mūzika saņem nepieciešamo cieņas un uzmanības daudzumu, tā netiek izdota un bieži pat netiek pamanīta, jo dienā nav gana daudz stundu, lai to visu noklausītos.

Man kļūst skumji, iedomājoties, ka savas dzīves garumā nevarēšu noklausīties visu mūziku, kas man varētu patikt.

Tajā pašā laikā ir aizraujoši apzināties, cik daudz mūzikas vēl joprojām neesmu atklājis.

TVNET: Vai elektroniskās mūzikas nav pārāk daudz un tā ir bez konkrēta fokusa?

Nav šaubu, ka elektroniskās mūzikas tirgus ir pārsātināts, taču tas palīdzējis cilvēkiem rast dažādus veidus, kā šķirot kvalitatīvo no ne tik kvalitatīvās.

Ir klausītāji, kas uzticas ieteikumiem, radio raidījumiem, tādi, kas seko līdzi konkrētām izdevniecībām, un citi, kas internetā seko līdzi tam, ko novērtējuši viņu iecienītie mākslinieki. Ir tik daudz veidu, kā atklāt mūziku! Būtībā veids, kā tikt galā ar lielo mūzikas apjomu, atduras tevis paša spējā filtrēt. Grūti ignorēt vietējā mēroga producentu ieguldīto darbu tikai tāpēc, ka viņiem nav naudas reklāmai un ir grūtības gūt plašāku atpazīstamību. Pat tiem producentiem, kam ir reklāmas budžeti, kas dibinājuši izdevniecības, aktīvi izmanto sociālos tīklus utt., nav garantijas, ka mūzika sasniegs plašu auditoriju. Piemēram, liela daļa mūzikas, kas pieejama iTunes, ne reizi nav atskaņota.

Pastāv viedoklis, ka laba mūzika vienmēr kļūs populāra - ja cilvēki cenšas radīt pēc iespējas izcilāko mūziku, nebūs grūtību gūt popularitāti. Ņemot vērā, cik vienkārši mūsdienās ir radīt elektronisko mūziku, visi uzskata sevi par spējīgiem radīt tādu mūziku, ko cilvēki vēlēsies klausīties un kas kļūs populāra. Diemžēl liela daļa neapjēdz, cik svarīgi ir ieguldīt laiku mūzikas kvalitātes uzlabošanā, nevis tikai tās slavēšanā un lielīšanā. Tomēr, neieguldot jebkādā reklāmā vai negūstot jebkādu atbalstu mūzikas izplatīšanai, nevar būt garantijas, ka tā sasniegs klausītājus un kļūs populāra. Ir jābūt līdzsvaram. Velti laiku tam, lai mūzika būtu tiešām kvalitatīva, un tad velti laiku tam, lai cilvēkiem būtu viegli to atrast.

Nezinu, vai ir kāds risinājums... Pat nezinu, vai varu piekrist tam, ka elektroniskajā mūzikā trūkst fokusa. Nevar skatīties uz visu elektronisko mūziku kopumā un meklēt tajā kādu fokusu, ir jāskatās detalizētāk, jāanalizē mazākas grupas un žanri, kas ir daļa no šīs elektroniskās mūzikas scēnas.

Vai vari raksturot, kāda īsti ir Baltijas elektroniskā mūzika? Vai esam ar kaut ko atšķirīgi?

Izņemot ģeogrāfiskās atšķirības, vienīgā atšķirība, kuru saskatu elektroniskajā mūzikā no Baltijas, ir tās attīstības līmenis.

Dažviet elektroniskajai mūzikai ir sena vēsture, mūzika pastāvējusi jau tik sen, ka veicinājusi dažādas tendences un ietekmējusi notikumus. Beļģijas «new beat» astoņdesmito sākumā, Apvienotās Karalistes reivu kultūra, tās attiecības ar politiku un protestiem. Savukārt Dienvidāfrikā kvaito (kwaito) mūzikas stila rašanās deviņdesmito gadu sākumā demonstrēja jauniegūtās izteiksmes brīvības iespējas pēc politiskās atbrīvošanās.

Elektroniskās mūzikas vēsture Baltijā šķiet neskaidrāka, lai gan, piemēram, visās trīs valstīs pastāv bagātīga tautiskās mūzikas un etnogrāfisko ansambļu tradīciju kopa.

Nešaubos, ka Baltijā ir elektroniskās mūzikas vēsture, to vienkārši vēl neesmu atklājis. Ticu, ka tā ir vairāk «underground» un grūtāk izzināma nekā valstīs, kas nav bijušas PSRS sastāvā. Man ļoti gribētos par to uzzināt vairāk un kaut kādā veidā to iemūžināt.

Vietējā scēna ir unikāla, jauna, daļēji tāpēc, ka tā ir maza. Jauniem mūziķiem ātri vien ir iespējams kļūt pazīstamiem, dīdžejiem viegli gūt pirmās iespējas spēlēt. Tas nozīmē, ka scēna vēl ir ļoti jauniņa.

Jo vairāk saskarsmes ar konkurenci, jo kvalitatīvāki augstākā ranga mākslinieki vai dīdžeji. Temps, kādā iespējams sasniegt atpazīstamību vietējā mērogā te, nozīmē, ka visu laiku mainās ietekmīgākie scēnas spēlētāji un mūzikas stili.

No vienas puses, man šķiet, ka māksliniekiem un dīdžejiem vajadzētu aizmirst, ka viņi ir «mākslinieki no Baltijas», un tā vietā sevi uzskatīt vienkārši par «māksliniekiem», lai neizjustu ģeogrāfiskos ierobežojumus savas atrašanās vietas dēļ. Tas varētu palīdzēt salīdzināt sevi ar starptautiskiem māksliniekiem. No otras puses uzskatu, ka ir svarīgi censties veicināt Baltijas scēnas atpazīstamību starptautiskā līmenī, lai nojauktu iedomāto robežu starp tejieni un pārējo pasauli.

Ir tomēr svarīgi apzināties, no kurienes tu esi, kur ir tavas mājas un kā tas ietekmē tavas mūzikas skanējumu. Tas laikam iezīmē iespējamu konfliktu - izvēli starp savas vēstures un sakņu ievērošanu un pārstāvēšanu starptautiskā mērogā un to ignorēšanu, tā vietā liekot uzsvaru uz skanējuma saikni ar citām (varbūt svarīgākām) vērtībām.

TVNET: Trīs Baltijas valstis, protams, ir katra ar savu seju. Kurā valstī, tavuprāt, šobrīd notiek potenciāli interesantākie procesi? No kuras valsts nāks pirmais starptautiski pazīstamais elektroniskās mūzikas vēstnesis? Varbūt Latvijas?

Uzskatu, ka visās trīs valstīs notiek interesanti procesi un attīstība.

Igaunijā notiek Tallinn Music Week, kas, šķiet, katru gadu kļūst plašāka un piesaista starptautiski atzītus māksliniekus. Lietuvā ir izteikta klubu kultūra un «boutique» tipa festivālos arī spēlē pasaulslaveni mākslinieki. Latvijai arī ir sava unikalitāte, pateicoties tādiem festivāliem kā Ezera skaņas un Skaņu mežs, protams, arī Positivus. Visos iespējams piedalīties vietējiem māksliniekiem.

Man liekas, ka visām Baltijas valstīm ir potenciāls gūt komerciāli veiksmīgu starptautisko atpazīstamību. Grūti gan ir pareģot, kāds būs veiksmīgais skanējums.

Salīdzināt sevi ar šā brīža starptautiskajiem veiksmes stāstiem un gaidīt to pašu, atdarinot tos, būtu muļķīgi.

Drīzāk vajadzētu attīstīt savu skanējumu un ļaut tam kļūt par kaut ko ievērojamu.

Es domāju, ka gandrīz jebkas varētu kļūt populārs, ja tam ir gana daudz mediju atbalsta. Mūsdienās grūtāk definēt komerciālo veiksmi. Popularitāte ne vienmēr bijusi saistīta ar mūzikas kvalitāti, bet gan drīzāk personībām, unikalitāti un mediju uzmanību.

Vairākkārt gandrīz esam sasnieguši starptautisku atpazīstamību (cits teiktu, ka esam to sasnieguši), pateicoties tādiem māksliniekiem kā Inga Copeland. Igauņiem patīk stāstīt, ka viņa ir no Igaunijas, lai gan dzimusi Samārā, Krievijā un vēlāk pārcēlusies uz Igauniju. Lietuvas Ten Walls arī bija ļoti populārs pirms apkaunojošā incidenta, kā rezultātā tika zaudēts viss (Ten Walls sociālajos tīklos atklāja savu klaji homofobisko viedokli). Tāda mēroga māksliniekam šāda kļūda ir vēl grūtāk pārvarama.

Principā sanāk, ka nevaru izvēlēties vienu valsti. Katrā valstī saskatu mūziķus ar potenciālu kļūt par lieliem veiksmes stāstiem. Manuprāt, šī veiksme ir atkarīga no katra vēlmes strādāt, lai nodrošinātu veiksmi, kā arī no mediju uzmanības un publicitātes apjoma. Publicitāte, laime un citu slavenu mākslinieku publisks atbalsts varētu būt jebkura mākslinieka veiksmes atslēga.

thebalticscene.eu