Jums pašam ir bērni. Kā tas bija – filmēties darbā par šādu tēmu?
Džekmens: Es esmu aktieris, un, gatavojoties lomai un izpildot to, man ir jāpārliecina sevi, ka esmu pavisam cits cilvēks. Man ir jāiejūtas svešā ādā, jāizdzīvo cita pieredze un tas jāsniedz skatītājiem. Gatavojoties filmai, es pētīju reālus gadījumus un to, kā attīstās notikumi, kā cilvēki reaģē, kā izpaužas viņu bailes. Filma ir par tēvu, kura bērns ir nolaupīts un kuram nākas pārvarēt bezpalīdzības sajūtu... Astoņās, deviņās dienās, kas attēlotas šajā filmā, manis atveidotajam varonim atliek ļoti maz laika gulēt, un arī es šīs lomas dēļ maz gulēju, jo miegs ir zaudēts laiks, kuru vari veltīt bērna meklēšanai.
Dažas no iespaidīgākajām un spraigākajām filmas ainām ir starp jums un Džeika Džilenhola atveidoto izmeklētāju...
Džekmens: Mūsu atveidoto varoņu attiecības ir viens no filmas kodoliem. Mēs abi to sapratām un tādēļ filmējoties kopīgajās ainās ļāvām vaļu emocijām un radījām tādu spriedzi, ka pēc tam bija grūti atkal atgriezties reālajā dzīvē.
Vērtējot jūsu varoņa atriebes plānu un rīcību pret aizdomās turamo noziedznieku, skatītāji dalīsies divās frontēs. Vai jūsu varonis pārkāpj robežas?
Džekmens: Es nevaru izlemt skatītāju vietā... Tieši tas man šajā filmā šķiet fascinējoši, ka tās režisoram un scenāristam ir izdevies darbs, kas liek domāt un, iespējams, arī justies neērti... Uz ekrāna notiekošaois un veids, kā tas tiek attēlots, tiešām neatstāj vienaldzīgu. Tas ir šīs filmas spēks.