Karina Pētersone, Latvijas Institūta vadītāja;
«Gunārs Birkerts, domājot par Nacionālās bibliotēkas veidolu, izmantoja Stikla kalnu kā grūti sasniedzamu mērķi, ceļu, kurā ir jānes upuri. Mūsu tautai, latviešiem, šis ir ļoti nozīmīgs simbols. Šī doma jau ir bijusi aktuāla 1918. gadā, kad ieguvām savu valsti, un vēlreiz 1990. gadā, kad savu valsti atguvām.
Man pašai šī ir ļoti mīļa grāmata. Tā manā grāmatu plauktā un katalogā bija iezīmēta ar 47. numuru. Man to uzdāvināja drīz pēc četru gadu jubilejas. Tā bija mana vārda diena, un grāmatā ir ieraksts no divus gadus vecākās draudzenes Mārītes. Tas bija 1958. gads, grāmata bija tikko iznākusi. Tagad, turot to rokās, var redzēt, ka es esmu to lasījusi un vēlreiz pārlasījusi – tā ir apmīļota, nobružāta, notraipīta. Pie tām lielajām atziņām un sakarībām, protams, nonācu vēlāk. Bērnībā redzēju pasakas sižetu – labā cīņu ar ļauno, jutu līdzi Antiņam, dusmojos uz abiem vecākajiem brāļiem un cerēju, ka Saulcerīte pamodīsies.»
Inga Ulmane un Eva Ikstena-Strapcāne, fonds «Viegli»;
I. Ziedonis, A. Berķis «No Jāņiem līdz Murjāņiem»
«Grāmatā «No Jāņiem līdz Murjāņiem diezgan detalizēti, emocionāli un tehniski ir aprakstīta Imanta Ziedoņa vasaras mājas Murjāņos celtniecība. Grāmata ir par būvniecību, lai lasītāji redz, kā tie sapņi būvējas, kā tiem noticēt un kā uzbūvēt tā, kā gribas, nevis – kā ir teikts grāmatās.