«Čikāgas piecīši» uzskatāmi par senāko muzicējošo latviešu populārās mūzikas grupu, kas dibināta 1961.gada pavasarī, kad 11.martā uz savu pirmo koncertu sapulcējās Modris Avotiņš, Uldis Ievans, Jānis Rinkušs un Alberts Legzdiņš. Kopumā šais gados ansambļa sastāvā darbojušies vairāk nekā 30 mūziķi un dziedātāji, un, ja kopā savienotu visas tās magnetofona lentes, kurās savulaik Latvijā tika pārskaņotas «Čikāgas piecīšu» dziesmas, ar tām droši vien varētu apjozt pat visu zemeslodi, minēja Bikaviņa.

Sākotnēji muzikālās jauniešu kopas iecere bija izārstēt trimdas latviešu sabiedrību no sentimenta un sarīkojumos ieviest humora dzirksti. Legzdiņš ar biedriem ķērās pie Elvisa Preslija, Harija Belafontes un citu slavenību grāvēju latviskošanas, savās programmās iekļaujot arī satīriskus skečus par latviešu sabiedrības dzīves aktualitātēm, tautasdziesmas un pašu sacerējumus.

Pateicoties «Čikāgas piecīšiem», Latvijas klausītāji varēja iepazīt citādi nepieejamo Boba Dilana, «Paul & Mary» un citu zvaigžņu repertuāru latviešu valodā, kas tika atskaņots visai demokrātiski - ar dažām ģitārām un balsīm. Ar savu repertuāru ansamblis saucams arī par latviešu kantri mūzikas pamatlicēju.

Jau savas darbības pirmajos gados «Čikāgas piecīši» kļuva ļoti populāri un pamazām apceļoja visas 30 tolaik ASV darbīgās latviešu kolonijas, kam sekoja koncerti Kanādā. Ar laiku koncertu ģeogrāfija aptvēra teju visus nostūrus, kur mīt latvieši. Dzimtenē pirmā triumfālā uzstāšanās notika 1989.gadā Mežaparka Lielajā estrādē, kur sapulcējās 100 000 klausītāju.

Turpmāk «Čikāgas piecīši» Latvijā bijuši bieži viesi, 2011. gadā sniedzot pirmo atvadu turneju, tādējādi nosvinot savas pastāvēšanas 50.gadadienu. Turnejā piedalījās ilggadīgie grupas dalībnieki Janīna Ankipāne, Uldis Streips, Alnis Cers, Lorija Vuda-Cinkusa un abi galvenie dziesmu autori, skolotais tenors Armands Birkens un visus šos gadus darbīgais ansambļa dibinātājs, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Alberts Legzdiņš.

Gandrīz neviens no grupas dalībniekiem nav bijis profesionāls mūziķis, un kopīgai muzicēšanai dažādo profesiju pārstāvji veltījuši tikai un vienīgi no darba brīvo laiku.

Līdzās koncertdarbībai 1963.gadā sākās «Čikāgas piecīšu» ieskaņojumu izdošana vispirms skaņuplatēs, kuras slepus ceļoja arī uz Latviju, lai šeit iegūtu jaunu dzīvi, jau pārkopētas magnētiskajās lentēs, ceļojot no rokas rokā. 60. un 70. gados, arī vēlāk, «Čikāgas piecīšu» dziesmu klausīšanās kļuva par labo toni latviskās ģimenēs, tā bija arī kā protesta forma pret padomju varas noteiktajiem ceļošanas un brīvas informācijas apmaiņas ierobežojumiem, kas šķīra tautiešus šeit un tur.

«Čikāgas piecīšu» «firmas zīme» ir arī politiski iekrāsotas, ironiskas dziesmas - Latvijā reti kultivēts žanrs, kas šai mūzikai piešķir papildu svaigumu un aktualitāti. Savas muzikālās un noskaņu daudzveidības dēļ šīs dziesmas iederas gan valsts svētkos, gan jautrās ballītēs, pārdomu un izklaides reizēs.

Patlaban «Čikāgas piecīšu» diskogrāfijā ir 12 skaņuplates, 16 kasetes un 10 kompaktdiski, kuru vidū ir gan studijas, gan koncertieraksti, arī labāko skaņdarbu izlases, un to skaistākās dziesmas «Mūsu mīlestība», «Par mani, draudziņ, nebēdā», «Es redzēju bāleliņu», «Līgo dziesma», «Lai visa pasaule to redz» un arī lustīgās «Made In Latvija», «Es savai līgavai», «Jo man garšo alus» un daudzas citas zina no galvas neskaitāmi cilvēki, reizēm uzskatot par tautasdziesmām.

Par godu «Čikāgas piecīšu» pusgadsimta jubilejai 2011.gadā tika uzņemta dokumentālā filma «Par mani, draudziņ, nebēdā».

Jau ziņots, ka «Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvā 2012» šogad ir 22 nominācijas. Pateicoties jaunajai ierakstu iesniegšanas kārtībai, šogad vērtēšanai tika iesniegts rekordliels albumu skaits - 90. Tam klāt vēl nāca dziesmas un videoklipi, līdz ar to žūrijai vērtēšanai tika iesniegti aptuveni 200 materiālu.