Ērika Apaļā izstādi papildinās mākslinieka eseja Desire for Word in Autobiography («Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija») angļu valodā (esejas tulkojums latviešu valodā no 24. janvāra lasāms žurnālā Satori, kā arī lejupielādējams kim? mājas lapā) un filosofa Jāņa Taurena un tulkotāja no krievu valodas Vasilija Voronova saruna – stāsts par gadījumu literatūrā, kad autora biogrāfija (autobiogrāfija) spēlē ļoti interesantu lomu. Saruna pierakstīta 2012. g. decembrī.

Ēriks Apaļais (dz. 1981) strādā glezniecībā, piedalījies starptautiskās un grupu izstādēs kopš 2008. gada. Jaunākās personālizstādes: Art Cologne, New Positions, Ķelnē, Vācijā (2012); Confessions, Galerie Vera Munro, Hamburgā, Vācijā (2011); Stingrāko Bērzu meklējot, galerija Alma, Rīgā, Latvijā (2008). Ieguvis Karla H. Dices balvu par labāko gada diplomdarbu Vizuālās mākslas augstskolā Hamburgā (2011) un DAAD (Vācu akadēmiskās apmaiņas dienests) Balvu par izciliem sasniegumiem. Maģistra grāds mākslā, Vizuālās mākslas augstskola Hamburgā (prof. Andreas Slominski).

Grupas izstāde «Neļaušanās» ir kā atbilde, kas tiek sniegta tad, kad nav vēlēšanās atbildēt.

Institūciju vide jau vēsturiski ir izrādījusi interesi par tā saucamās andergraunda mākslas izpausmju, trash jeb b-klases estētikas un citu marginālu fenomenu apzināšanu un publisku interpretēšanu. Arī paši autori, ārpus institūciju un klasifikāciju rāmjiem, eksperimentē ar saturu un medijiem veidos, kas ne tikai neatbilst vispārpieņemtajām normām par to, kas ir māksla vai kas ir laba māksla, bet kam, lai tas vispār tiktu iekļauts «mākslas» nojēgumā, ir jātiek formulētam kā politiskam un ideoloģiskam žestam, stratēģijai, refleksijai par valdošo diskursu utt.

Ar šo vārdiskošanu nodarbojas mākslas pasaules dažādie aģenti. Piemēram, apelējot pie Rietumu mākslas vēstures kanoniem, tradīcijām, uzrādot ģenealoģiju, kas nu jau gandrīz vairāk nekā gadsimtu pazīst un ir pieņēmusi izpausmes, kas bezkaislīgi atklāj, aizskar, kritizē un visādi citādi ievirzās teritorijās, kas mākslā līdz tam nebija apzinātas.

To vidū tādi dotie lielumi kā balta, neitrāla izstāžu telpa – rāmis, kurš iezīmē mākslas darba drošās robežas; skaidrojums, ko piedāvā kurators, kritiķis un neapgrūtinoša garuma informatīvs teksts. Šādi un līdzībās tuvināti elementi palīdz padarīt pieejamas – normalizē – tās parādības, kas, pieredzētas to oriģinālajā kontekstā ārpus institucionalizētas vides, šķistu nepieņemamas, varbūt pat ierasto lietu kārtību apdraudošas.

Pieminētais normalizēšanas process transformē un dažkārt pat neitralizē mākslas darba sākotnējo iedarbīgumu. Uz šīs nots veidotajā izstādē «Neļaušanās» tiek eksponētas piecas darbu kopas Margrietas Dreiblates, Ivara Grāvleja, Ernesta Kļaviņa, Gritas Hahmeisteres un trio – Maijas Kurševas & Lilitas Bauģes / Velgas Vītolas – izpildījumā.

Mākslinieki, kuru darbi nesaprotamā satura vai neestētiskās formas dēļ mēdz aizskart skatītāju labās jūtas, eksponēti aprobētās formās, ļauj ilustrēt nepakļaušanās un normalizēšanas dialektiku jeb spriegumu, kas nepieciešami rodas starp noraidošu reakciju raisošu mākslas darbu un institucionalizētu izstāžu vidi. Tomēr ir cerība, ka «Neļaušanās» iezīmēs arī to uztveres teritoriju, kuras ietvaros mākslinieku dažādie jutīguma reģistri varētu turpināt eksistēt un tikt uztverti bez afektu pastarpinājuma.

Izstādes apskatāmas līdz 2013. gada 3. martam.