«Katru gadu mēs nedaudz uzaudzējam kalnu. Tagad tas ir aptuveni 25 metrus augstāks nekā bija,» atklājis slēpošanas kompleksa «Žagarkalns» pārstāvis Vadims Kameņevs.

«Ja vēlaties lielākas nogāzes, ir tikai divas iespējas - vai nu augšup, vai lejup, - un mēs negribējām sākt rakt,» viņš smejoties piebildis.

Tomēr AFP norāda, ka «Žagarkalns» nav vienīgais gadījums, kad Latvijā cilvēka spēkiem izveidotas slēpotājiem tīkama augstuma trases.

2005.gadā no būvgružiem un nederīga ielu grunts materiāla tika mākslīgi izveidots slēpošanas kalns «Lemberga hūte» Ventspilī, kas tagad sasniedzis 52 metru augstumu ar nobraukuma garumu 240 metri.

Kā jau ziņots, nākotnē kalna augstumu plānots palielināt līdz 86 metriem. Ja kaimiņvalstī Igaunijā par nacionālo apsēstību kļuvusi distanču slēpošana, tad Latvijā priekšroka tiek dota kalnu slēpošanai un snovbordam, secinājusi AFP.

Aplūkotas 400 Eiropas slēpošanas vietas

«Lai gan Latvija nav kalnu zeme, tās stāvās nokalnes un sniegotās ziemas ir ideāli piemērotas īsām distancēm un snovbordam,» norādīts arī Eiropas Patērētāju centru tīkla (ECC-NET) nesen publiskotajā ziņojumā, kurā aplūkotas 400 Eiropas slēpošanas vietas.

«Un, lai gan tas var šķist neparasti, kalnu slēpošana ir viena no latviešu mīļākajām ziemas aktivitātēm. Slēpošanas trase ir gandrīz katrā pašvaldībā,» norādīts ECC-NET ziņojumā, kurā secināts, ka visā Eiropā tieši Latvijā slēpot cenu ziņā ir visizdevīgāk.

Kā piemērs minēta «Rāmkalnu» slēpošanas trase, kur vienas dienas biļete pieaugušajam izmaksā vien pāris eiro. Savukārt par visdārgāko atzīts Šveices slēpošanas centrs Materhorna kalnā, kur dienas caurlaide pieaugušajiem maksā 62 eiro (44 latus).

Tiesa, Latvijā - kūrortā «Zviedru cepure» - atrodama arī dārgākā kalnu slēpošanas trase garumā līdz diviem kilometriem, secināts ziņojumā.

Tomēr ECC-NET licis noprast, ka tieši salīdzinoši izdevīgās cenas ir viens no iemesliem, kādēļ latvieši nav atteikušies no slēpošanas arī smagajos ekonomiskās krīzes gados.

Konkurence sekmē uzlabojumu ieviešanu

Kā pozitīvs aspekts minēts arī fakts, ka Latvijas nelielajos kalnos slēpotāji, visticamāk, neiestrēgs pusceļā uz kalnu, gaidot glābējus, lai pēc tam vairākas nedēļas pavadītu uz kruķiem.

Latvijas slēpošanas trašu asociācijas apkopotā informācija liecina, ka 2011.-2012.gada ziemas sezonā slēpošanas trasēs traumas guvis tikai 61 cilvēks.

Turklāt konkurence slēpošanas industrijas tirgū Latvijā sekmē uzlabojumu ieviešanu, intervijā AFP atzīmējis Kameņevs.

«Latvija ir nogāžu galvaspilsēta, ciktāl tas attiecas uz Baltijas valstīm. Mums ir daudz viesu no Igaunijas, un lietuvieši saka, ka viņiem iznāk lētāk braukt šurp uz nedēļas nogali nekā apmeklēt pašu vietējos objektus,» norādījis Kameņevs, piebilstot, ka arvien lielāku nozīmi iegūst arī Krievijas tirgus.

Latvijas slēpošanas trases, protams, ir arī laba iespēja vietējiem slēpotājiem pilnveidot iemaņas, pirms doties uz Alpiem, Pirenejiem vai citiem kalniem.

Latviešiem ir liela interese par mazāk zināmām slēpošanas trasēm Somijā un Norvēģijā, kā arī jauniem kūrortiem Gruzijā, norādījis Latvijas nacionālās lidsabiedrības «airBaltic» korporatīvo komunikāciju viceprezidents Jānis Vanags, piebilstot, krietna daļa «airBaltic» ziemas pasažieru ir tieši slēpotāji.

«Mēs esam diezgan stūrgalvīgi. Mēs neļausim faktam, ka mums ir tikai pāris nelielu pauguru, atturēt mūs no slēpošanas,» atzīmējis Vanags.