Tā drusku brīvprātīgi, vairāk piespiedu kārtā kolēģi palūdza paskatīties slaveno pašmāju seriālu «Ēnu spēles» un kaut ko par to uzrakstīt. Kaka jautājums (Говно вопрос), pie sevis nodomāju, un lielākā daļa svētdienas pagāja skatoties vietējo superhitu. Apbruņojies ar pārtikas krājumiem un Jehovas liecinieka cienīgu pacietību, kā viņi cer, ka kāds tiešām beidzot tos ielaidīs dzīvoklī un parunās par Jēzu, es pacietīgi cerēju, ka seriāls kļūs skatāms. Diemžēl šajā ziņā mums ar jehoviešiem ir kas kopīgs, proti, kā viņus sūta pie pestītāja trīs mājas tālāk, tā es tā arī paliku gribot un nekā puslīdz interesanta vai skatāma nesaredzēju.

Pēc visa redzētā īsti pat nezinu, ar ko lai sāk. Ar sižetu, aktieriem, režiju vai slikto dūšu un dullo galvu? Viena lieta ir skaidra, seriāls «Ēnu spēles» nav veidots pēc labākajām latviešu kino tradīcijām. Proti, paķert vairākus smukus aktierus, pilnīgi ignorējot viņu spējas tēlot kino, un lai viņi kaut ko ekrānā padara, tad jau arī mūsu parastajam skatītājam patiks. Sak, svētdienas vakarā pirms «Dziedošajām ģimenēm» drusku nervus pakutinās. Protams, patiks. Ja lielākajai daļai Latvijas TV ekrānos jāizvēlas starp neko un neko, viņi izvēlēsies neko.

Godīgi sakot, pirmā sērija jeb, moderni sakot, - plot sērija man jau izteica visu, ko šis seriāls parādīs, tikai kaut kādi mistiski principi man neļāva rakstīt šo, neredzot visas pārējās sērijas. Es nezinu, ko pīpē scenāristi, bet man arī gribas pamēģināt. Tātad,

viss sākas ar bagātnieku ballīti, kurā visi dzer «Bonaparti», gardu muti saucot to par konjaku.

Arī lētu šņabi. Kas mani patiesi izbrīnīja, ka neviens nešņauca veļaspulveri «Dosia», saucot to par lielisku kokaīnu. Goda vārds, mēs devītās klases izlaidumā dzērām labākus dzērienus nekā bagātnieki «Ēnu spēlēs».

Pirmajā sērijā «Ēnu spēles» skatītāju iepazīstina ar filmas tēliem, kuri, lai arī saistīti cits ar citu visa mūža garumā, viens otru brīžiem nepazīst un iepazīstas skatītāju acu priekšā. Tā viņi iepazīstas, dzer pamatskolnieku konjaku, un mūsu galvenais varonis, Ančevska atveidotais superaģents detektīvs Roberts ierodas ar zilumu, uzsūktu uz kakla. Acīmredzot saticis sākumskolnieci un mācījis viņu skūpstīties, jo, goda vārds, pēdējo reizi uzsūktu zilumu uz kakla redzēju bērnībā, seriālā «Glābējzvans».

Turklāt kur pazuda nabaga oficianta līķis un izsauktā policija?

Vislabākais kadrs bija ar perverso portjē, kurš darba laikā skatās īrētas pornofilmas. Nopietni, kurš vēl iegādājas porno DVD formātā un jo īpaši - skatās to darba laikā šādā formātā? Otrā sērija sākās stipri daudzsološāk. Lupatu lelle cilvēka paskatā lēni un pacietīgi planē no trešā stāva, un fonā kāds studijā ir iebļāvis labi ietrenētu: «AAAAAAAAA!» Tiesa, joprojām vienīgais bailīgais sērijas moments bija apziņa, ka līdz sērijas beigām atlikušas vismaz četrdesmit minūtes.

Otrajā sērijā stāsts ir par ceturtā kursa studentiem un kādu mirušu viņu biedru. Savā ziņā te stāsts pat kļūst interesants, visas studentes šajā kursā ir kniebušās ar visiem un visu, kas kustas, izņemot resno studenti. Viņa nevienam nepatīk, bet tik un tā apgrozās pārējo vidū. Kad trīs aizdomās turamo studenšu somiņas tiek pārbaudītas, vienā no tām tiek atrasts polšs, otrā nomierinošas zāles, bet trešajā kāda advokāta vizītkarte. Ņemot vērā, ka viena no aizdomās turamajām ir stāvoklī un vēlas izdarīt abortu, visi saprot, ka tā ar polšu nevar būt vainīga, jo kura gan grūtniece, kura vēlas izdarīt abortu, lietotu alkoholu, ko?

Superīgi, ne? Loģika un intriga sit augstu vilni. Trešajā sērijā miris ir bomzis, no slikta alkohola. Turpināt? Nē. Ceturtajā sērijā «Ēnu spēlēs» tiek iesaistīts pats nelabais, kaķu upurēšana un teju paranormālas lietas. Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, kur sliktais varonis, šķiet, lai paliktu nepamanīts, zog upurējamos kaķus no dzīvnieku patversmes. Tajā pašā brīdī citi sliktie pārdod nabaga kaķus «biezajiem» un vilto kaķu dokumentus. Lūk, ja nevari atrast darbu, varbūt lieliska biznesa ideja.

Es domāju, ka nav jēgas apskatīt pārējās sērijas, priekšstats ir radies. Viens ir skaidrs, tā neuzmanība, ar kādu filmas veidotāji strādā pie seriāla sižeta, ir apbrīnojams. Ja tik pavirši rada produktu, tas nozīmē, ka seriāla veidotājiem ir nospļauties par kvalitāti, galvenais, ka tas tiek rādīts pīķa stundā un tāpat visi to paskatīsies. Nevar izpatikt visiem, ir jāzina sava mērķauditorija un jāstrādā uz to. Nevar būt līķi bez līķiem. Nevar būt asinis bez asinīm. Pasniegt visu viegli, lai tikai bērni nav jāsūta gulēt, nav pareizi. Seriāls nav pieclatnieks - nav visiem jāpatīk.

Lētas lelles, kas krīt no balkoniem, sišanas kautiņu ainas ar skaņām, šķiet, paņemtām no vecās «Mortal Combat» spēles. Tas ir lēti un nožēlojami. Visvairāk žēl, bet fakts, ka atbildība par lauriem un neražām jāuzņemas seriāla režisoriem. «Ēnu spēļu» režisore ir Inta Gorodecka. Man žēl, bet mūsdienās seriālu skatītājs ir prasīgs. Tāpēc ne visi par iebarotu s..u priecāsies vai vienaldzīgi nokārs rokas un padomās - nu ko ta no vietējiem var gaidīt? Gaidīt var daudz ko, tehnoloģijas pat bērniem ļauj uzņemt kino.

Ja šādi profesionāļi uzņem iesācēju līmeņa materiālu, tad ir jārēķinās ar atbilstošu kritiku.

Es saprotu, ka «Samsung» ir viens no seriāla sponsoriem, bet vai tiešām nepieciešami momenti seriāla laikā, kad kāds no varoņiem iesaucas garīgi atpalikušā balsī: «Wooow, kāds tev telefons!...» Ko skatītājs no tā iegūst? Man ir «Galaxy S2», vai šis seriāls man cenšas iegalvot, ka saņemšu minetu no katras otrās jaunkundzes tikai sava telefona dēļ? Vai mana zupa nepiedegs tāpēc, ka man ir «Samsung» monitors? Vai mans «Samsung» cietais disks strādās labāk nekā citi? Katram priekšmetam, aksesuāram ir jābūt savai vietai un jēgai filmā.

Man ir patiess prieks, ka abi Intas Gorodeckas veidotie seriāli ir populāri, un man ir prieks, ka Latvijā kāds ražo vietējo preci.

Es savā ziņā apbrīnoju spēju vienlaicīgi strādāt ar dažādiem projektiem, bet tas nav pareizi. Pasaulē ir pieņemta prakse, ka seriāliem režisori mainās visu laiku, jo darba apjoms ir vienkārši par lielu vienam cilvēkam. Protams, ir izņēmumi, bet pārsvarā tomēr režisori mainās regulāri. Pirmās sērijas režisors nereti ir spēcīgs kino meistars, kurš ar savu pieredzi un talantu norāda virzienu seriālam kā tādam. Tālāk citi tam seko, bet katrs pieliek klāt kaut ko no sevis. Ja visu laiku ar vienu un to pašu projektu strādā viena un tā pati komanda, tas ļoti ātri kļūst par darbu, proti, atnāci, uzfilmēji, sešos jābūt mājās. Varbūt vajag pamēģināt seriālu uzfilmēt lēnāku? Pameklēt jaunus un talantīgus scenāristus ar kāda konkursa palīdzību? Dot vaļu talantīgiem cilvēkiem, kuriem lielākas ambīcijas, jo ir vēlme sevi pierādīt.

Es pazīstu vismaz trīs lieliskus un profesionālus cilvēkus Latvijā, kas patiesi spētu radīt konkurētspējīgu seriālu.

Zinu, daudzi brēks: nosauc mūsu varoņus! Bez problēmām, piemēram, Aiks Karapetjans, Roberts Kuļenko un Juris Poškus. Kāpēc jaunajiem (ne obligāti gados), talantīgajiem cilvēkiem neļauj radīt ko skaistu? Kāpēc seriālam nemaina režisorus ik pēc pāris sērijām, kā tas notiek pasaulē? Kā jau detektīvā, neiztiks bez pirotehnikas, kaskadieriem un citiem trikiem, bet, kā saka filmas režisore Inta Gorodecka, «tas nav bijis seriāla pašmērķis, jo necentāmies pārspēt pasaules grāvējus - Latvijā tas izskatītos muļķīgi». Kāpēc? Ja nav ambīciju un centienu radīt kaut ko konkurētspējīgu, tad nav arī mīlestības pret produktu. Bet jebkurš tv produkts tā radītājiem ir kā paša bērns, pat vairāk, neskaitāmi režisori, aktieri un producenti aizmirst par savām ģimenēm, jo aizņemti ar savu tv projektu.

Vai tiešām latvietis ir tik neaptēsts, ka ēdīs no rokas jebkurai televīzijai? Pasaule ir pilna ar lielisku televīzijas kino, un Latvija ir bagāta ar talantīgiem cilvēkiem. Cik viduvējam latvietim gadu nepieciešams, lai to saprastu un izvēlētos labāko? Latvijai vajag ražot vietējo preci, vienkārši jādara tas ir citādāk, ar lielākām ambīcijām.

Iesakām izlasīt: "Texxxti" pārdomas par seriālu "Ēnu spēles"