Šāds pasākums Latvijā notiek pirmoreiz, un tā mākslinieciskais vadītājs, diriģents Andris Veismanis sniedz interviju RB.

Vai šobrīd atrodies tādā dzīves modelī, kādu biji iztēlojies pirms gadiem, teiksim, desmit?

Nē. Ir lietas, ko nekad nevar iedomāties, bet kas ierakstītas zvaigznēs. Piemēram, pievienošanās Eiropas Savienībai. Cilvēka brīvībai tā ļoti daudz nozīmē - mūziķiem jau ir tā kolosālā iespēja ceļot, turklāt ar lētajiem avioreisiem. Tu vari par trīsdesmit eiro aizceļot līdz Berlīnei, Barselonai, Romai. Es cenšos tā darīt, cik atļauj finanses. Romā un Barselonā gan vēl neesmu pabijis, bet gribētu. Pērn ar ģimeni ceļoju pa maršrutu Rīga - Berlīne - Neapole - Ļubļana un tad atpakaļ. Šis lidojumos mums četriem izmaksāja 380 eiro. Nedārgi. Protams, citiem algas ir tik zemas, ka viņi pat to nevarētu atļauties. Es pats pēc šī ceļojuma pusgadu biju parādā radiniekiem, bet tagad to esmu atdevis. Vajag braukt un skatīties! Man svaigā atmiņā ir Berlīnes filharmoniķu orķestris, šķiet, tas ir labākais pasaulē - man ļoti patika viņu spēle. Ja cilvēki varētu to saprast… Par septiņpadsmit eiro var nopirkt biļeti uz koncertu labā vietā!

Manā dzīvē ir daudz likumsakarīgu nejaušību. Kas varēja iedomāties, ka es varu būt Mocarta festivāla mākslinieciskais vadītājs?! Jūtos atbildīgs, bet pilnībā nevaru panākt šī pasākuma ideālo formu. Es Mocarta jubileju atzīstu par vienu no svarīgākajiem notikumiem cilvēces vēsturē, un viņa mūzikas festivālam būtu jāskan visa gada garumā, nevis divas nedēļas. Tam noteikti jābūt starptautiski plaši pārstāvētam.

Interesants papildinājums festivālā būs referāts Konstances (Mocarta sieva - aut.) aizstāvībai, viņai mūzikas vēsturē līdz šim nav atvēlēta laba vieta. Silke Leopolde, Heidelbergas universitātes profesore, prorektore un Muzikoloģijas departamenta direktore, "Mozarteum Salzburg" V. A. Mocarta Centrālā institūta un Heidelbergas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, šobrīd viena no pasaulē pazīstamākajām Mocarta pētniecēm, Latvijas Mūzikas akadēmijā (13. martā pulksten 15) lasīs lekciju "Jauns skatījums uz Konstanci - Mocarta sievu".

Mums pašiem ir ļoti maz literatūras par Mocartu - ar "Dievišķais un pasaulīgais" ir nožēlojami par maz…

Man bija savas ieceres par festivāla galā koncertu, taču "KREMERata Baltica" (Gidona Krēmera izveidotais un vadītais Baltijas jauniešu kamerorķestris - aut.) atteicās spēlēt, mainījās viņu koncertturnejas datumi. Ļoti žēl. Biju šajā koncertā paredzējis ar solistiem atskaņot arī Mocarta operārijas un pieaicināt igauņu maestro Paulu Megi.

Pastāsti labāk, kas vēl būs festivālā, kādi, piemēram, ārzemju mūziķi?

Viņu nav daudz, bet mūsu pašu spēki ir pietiekami labi, lai mēs varētu veiksmīgi piepildīt festivālu ar patiesi unikālām lietām. Parasti šķiet - jā, nu Mocarts, kas tad nav zināms?! Bet, piemēram, 1992. gadā amerikāņu muzikoloģes atrastajā afišā ir atklājies, ka Mocarta klarnetes koncerta pirmatskaņojums notika 1794. gada februārī Rīgā, Melngalvju namā. Tas ir vienreizējs gadījums! Un jāsaka, Mocarta saikne ar Rīgu bijusi ļoti tuva jau viņa dzīves laikā. Patiesībā Mocarta mūzika Rīgā ļoti agri skanējusi. Par viņu šeit interesējās ne tikai dēļ masoniem un viņu ložas biedriem, kuru vidū Rīgā bija daudz Mocarta atbalstītāju. Piemēram, starp masonu ložas biedriem Rīgā bija izcilais klarnetists Antons Stadlers, arī Lods - instrumentālists, basethorna virtuozs. Toreiz klarnete bija mazliet citāda un tika saukta par basethornu.

"Masonu sēru mūzikā", kas skanēs festivālā (Rīgas Domā 12. martā pulksten 19), var dzirdēt dažādus klarenetes paveidus, un trīs basethorni šajā partitūrā simbolizē maģisko masonu skaitli - 3. Tas izmantots arī operā "Burvju flauta". Mocarts ļoti atbalstīja masonu idejas, jo tās viņam deva vajadzīgo brīvdomību arī reliģiskā jomā. Mocartam bija zināmas problēmas ar Zalcburgas arhibīskapu, bet masonisms atraisīja Mocarta skatu brīvības, brālības un misticisma virzienā.

Vai Mocarta ietekme Rīgā bija lielākā nekā Vāgneram, kurš šeit strādājis?

Jā, tā bija tik liela, ka nabaga Vāgneram Rīgā galīgi nebija ko darīt.

Tiešām?

Vāgners vienkārši bija spiests no šejienes tīties prom, jo viņš bija jauns un lecīgs džeks, kurš no ļoti daudziem aizņēmies naudu. Tas, ka Vāgnera slavas gados un pēc nāves šeit iestājās viņa renesanse, ir gluži cits jautājums. Pa īstam tikai Vāgneru sāka pazīt divdesmitā gadsimta sākumā. Bet reāli modē visu laiku bija Mocarts, kurš slikti ietekmēja Vāgnera popularitāti. Un tas ir normāli tādā provinciālā pilsētā kā Rīga - dzīvo te kaut kāds kapelmeistars, komponists (Rihards Vāgners Rīgā nodzīvoja no 1837. līdz 1839. gadam - aut.), un kas to zina, cik viņš ir labs... Toties Mocarts ir pārbaudīta vērtība!

Kāda ir tava muzikālo interešu amplitūda - no baroka līdz šodienai?

Jā, līdz komponistiem vienaudžiem, īpaši Latvijā dzīvojošiem māksliniekiem. Varbūt ne visu, ko jaunie dara kompozīcijas jomā, es saprotu un jūtos tāds pats mietpilsonis. Esmu taču salīdzinoši pavecs un nespēju līdzi lidot jaunajiem komponistiem. Tā vienkārši ir. Bet es ar cieņu izturos pret viņu darbiem un pat mēģinu atskaņot.

Runājot par vecumu - 29. martā tev būs 41. dzimšanas diena. Vai tevi ir skārusi četrdesmitgadnieku krīze?

Tas saistās ar mūziku vai ir seksuāla problēma?

Tas saistās ar dzīves uztveri.

Nu, nezinu. Kad būs četrdesmit viens, sākšu skatīties. Pagaidām radikālas pārmaiņas sevī nemanu.

Varbūt ir kaut kas, ko tu labprāt darītu, bet sava vecuma dēļ vairs nevari atļauties?

Šajā ziņā esmu noturīgs. Man joprojām gribas diriģēt baroka operas un iestudēt tās tik maksimāli autentiskā manierē, cik vien tas iespējams. Šķiet, šo sapni es paņemšu līdzi kapā arī pēc divdesmit gadiem. Nezinu, cik daudz man ir atvēlēts… Pasaule atiet no autentiskas mūzikas atskaņošanas manierēs, dekorācijās, tērpos. Visi baidās no naftalīna. Taču var jau to seno formu neaizpildīt ar naftalīnu, bet - skaistām smaržām.

Nupat redzēju Renē Jakoba iestudēto "Popejas kronēšanu" Berlīnes pilsētas opernamā - ļoti laba izrāde. Mums te ir tāds operas klubiņš ar inteliģentu publiku - maniem kolēģiem Indru Rubeni, Ingu Vasiļjevu, Miku Čeži, Lieni Jakovļevu. Mēs pēc iespējas mēģinām redzēt un dzirdēt "dzīvajā", ne tikai DVD ierakstus.

Vai ir kaut kas tāds, ko tu gribētu pajautāt Mocartam?

Patiesībā man kā izpildītājam būtu ļoti interesanti redzēt - kā tad īsti viņš ir gribējis veidot savas simfonijas, operu izrādes. Kur Mocarts liktu uzsvarus, kā frāzētu. To var tikai nojaust. Ir konkrētas tradīcijas, bet es gribētu pats viņam to pajautāt. Visu pārējo mūzikā var nojaust. Gan Mocarta konfliktu ar baznīcu, gan ar tēvu, ar sievas Konstances ģimeni, ar Vēberiem, kā arī konfliktu ar sevi pašu. Mocarts maina savas sākotnējās domas par sievu, kurā viņš bija ļoti iemīlējies. Viņš tomēr nebija tik apmierināts ar savām precībām, Mocartu interesēja daudz dažādas sievietes. Būdams ģēnijs, viņš visam piegāja ar īpaši spilgtu iztēli.

Tas ir ģēnija trakums?

Ir tāda lieta. Tas ir Mocarta antagonisms. Viņš nebija nekāds skaistulis - neliela auguma cilvēks, kurš ļoti daudz laika nosēdējis pie darba galda, visu laiku rakstot mūziku. Toties viņš šausmīgi grezni ģērbās, ejot sabiedrībā, un centās sevi speciāli parādīt. Bērnībā, agrā jaunībā Mocarts bija ļoti izskatīgs bērns - bildēs redzams īsts kavalieris ar mazu zobentiņu pie sāniem. Taču vēlāk… Ļoti daudz mūsdienās par Mocartu tiek taisīti šovi. Vai iemesls tam ir Saljēri vai komponista erotomāna būtība, jāsaprot ir viens - Mocarts arī ir tikai cilvēks. Nevajag no viņa taisīt leģendas, kur to nav! Būtiskākais Mocartā ir viņa aicinājums. Tas izpaudās milzu darbā, sākot no piecu gadu vecuma. Es ticu, ka viņā bija Dieva aicinājums. Tāds tiek ielikts ļoti daudzos cilvēkos, kā tāda nolemtība - sekot savai profesijai. Tur ir zināms fatālisms. Man te negribētos tagad teikt - dārgie vecāki, atrotiet piedurknes un sāciet mocīt savus bērnus, lai viņi kļūtu par ģēnijiem. Bet es redzu tos šausmīgi netalantīgos vecākus, kuri savos bērnos redz savu sapņu piepildījumu un viņus vienkārši moka. Tas ir traģiski!

Festivālā bija paredzēts arī tavs bijušais audzēknis, kontrtenors Sergejs Jēgers. Vai tad Mocarts mīlēja kastrātu balsis?

Mocarts nebija īpaši labvēlīgs pret augstajām vīriešu balsīm, kas parādās tikai viņa agrīnajās operās, sarakstītās tradicionālā itāļu garā. Interesanti, ka Mocarta pēdējā operā "Titus žēlsirdība" ļoti daudzas vīriešu lomu paredzētas plašām sieviešu balsīm. Līdzīgi kā zēns Kerubīno - šo lomu Mocarts nav domājis vīrietim. Interesanti vēl kas: "Figaro kāzu" pirmizrādē visi dziedātāji bija itāļi, jo komponistam ļoti svarīgas bija nianses. Vispār Mocartam nepatika kastrāti, viņam patika veselīgas lietas. Tāda nostāja raksturo visu klasicisma laikmetu - 18. gadsimta otrajā pusē komponisti vairs neatzina kastrātu dziedāšanu.

Kurš dzīvē uzklausa tavus prieka izsaucienus un bēdu stāstus?

Viss spoguļojas manā ģimenē. Varbūt saviem bērniem to nestāstu, bet sievai Indrai gan.

Mocarta festivālā man ir iespēja sadarboties ar neatkarīgiem mūziķiem - virtuoziem. Tas ir zināms pulciņš cilvēku, ar kuriem es varu izrunāties.

Vai cilvēki, ar kuriem tu kopā strādā, ir tavi draugi, vai tas vispār iespējams?

Šajā projektā tā ir. Un ceru, ka mēs nekļūsim par ienaidniekiem. Kolēģu starpā ir ne tikai iespējama, bet pat nepieciešama draudzība. To pašu es varu sacīt par saviem Mūzikas akadēmijas studentiem.

Ja paskatās, kam Mocarts rakstīja savus koncertus, - tie visi bija viņa draugi vai labi paziņas. Mūzika jau sevī ietver autobiogrāfiskumu - gan bēdas, gan priekus.

Vai ir kādas situācijas, cilvēki, par kuriem vari sacīt - tie bojā manu dzīvi?

Protams, ka ir. Tā ir normāla situācija, ja kādam kaut kas nepatīk, un viņš mēģina zāģēt. Cilvēki nav godīgi un šausmīgi vērpj intrigas. Īpaši jau tādā namā kā Opera, kur nepārtraukti valda divkosība. Tad ir grūti. Visskumjāk ir, ja tev labs paziņa var iedurt mugurā dunci. Bet tas var būt noderīgi, jo tu viņu beidzot iepazīsti no pareizās puses. Es pie tā esmu pieradis un zināmā mērā norūdījies. Man nav kā Leonīdam Vīgneram par Edgaru Tonu jāsaka - izaudzēju čūskulēnu azotē. Nē! Es vienkārši uzreiz tādās situācijās saprotu: jā, šis cilvēks ir karjerists, viņu vada viena doma - kā otru nogremdēt, lai pats paceltos.

Vai nav tā, ka šīs situācijas rada ne tie talantīgākie kadri?

Protams. Piemēram, Andris Nelsons nekad tā nedarīs, jo viņš pats par sevi ir talantīgs.

Vai tavi bērni atgādina tevi pašu tīņa vecumā?

Jā. Man bērnībā bija izteikta interese par sportu. Veselības ziņā biju samērā vārgulīgs. Mēģināju sevi norūdīt - slēpot, skriet. Tas mani ietekmējis ļoti pozitīvi, ir palielinājies plaušu tilpums. Mans dēls Krišs (14 g.) arī ir sportisks. Par meitu Aiju ( 17 g.) gan es nevarētu teikt, ka viņa būtu līdzīga man vai Indrai. Viņa tikusi pāri tīņu vecumam un kļuvusi par jauku cilvēku. Tas ir interesanti. Mani priecē bērnu interese par mūziku: Aija, piemēram, mājās dzied džezu. Tā ir forša sajūta.

Tu seko tam, kas notiek apkārt, vai tomēr uzskati sevi par apolitisku personu?

Esmu spiests kā pilsonis interesēties un būt klāt politiskajiem procesiem. Mani uztrauc mūsu neinteliģentie valsts vadītāji, kuri neatbild par savu rīcību, šķērdē nodokļu maksātāju mantu un domā tikai par sevi. Politiskajā elitē iekļūst ne tie labākie tautas pārstāvji - to var pateikt ikviens inteliģents cilvēks. Bet es ar to samierinos, saprotu, ka tā ir nežēlīgā, ļaunā, materiālā pasaule pretstatā garīgajai. Mums jādzīvo vien kopā un jāstāv tam pāri.

Mocarta mūzika pārstāv garīgi skaisto, vieni to uztver kā erotisku, otri - dievišķīgu, trešie vēl citādāk. Smieklīgs fakts, bet Mocarta mūzikas ietekmē vistas dēj divreiz vairāk. Jocīgi! Japānā, piemēram, ir vairāki krogi, kur pasniedz Mocarta mūzikas pavadībā audzēta vērša gaļu, esot ļoti garšīga.

Zinātnieki veikuši eksperimentu ar žurkām, izveidojot labirintu, kura galā skan mūzika. Dzirdot Mocartu, žurkas devās viņa mūzikas virzienā un spēja izkļūt no labirinta. Savukārt, skanot Filipa Glāsa (XX gadsimta amerikāņu minimālists - aut.) mūzikai, žurkas maldījās labirintā.

Mani, piemēram, Filips Glāss un viņa kolēģis Stīvs Raihs ar savas mūzikas uzstājīgo motoriku nomāc. Baham arī ir motorika, bet tā nav tehnoloģiska. Tikai cilvēciska. Katrai mūzikai ir kāds cilvēciskais un skaniskais kods.

Ko tad Mocarts ar tevi izdara?

Viņš mani sakārto. Esmu nenormāli haotisks. Mocarts pats ir bijis ļoti nervozs. Viņš naktīs nav gulējis, komponējis un bijis ātri uzbudināms. Es arī strauji satraucos. Bet vēl ir otrā Mocarta puse - lielā kārtība, pedantiskums. Piemēram, ja salīdzina nošu rakstus - Bēthovens gandrīz vai uz partitūras ir izlējis tušas pudelīti, bet Mocartam viss ir ļoti skaidri. Viņš uz papīra neārdījās. Nezinu, vai Mocarts bija laimīgs cilvēks, bet viņš pēc tā tiecās.

Vai ņem vērā to, ko par tavu darbu saka kolēģi, kritiķi?

Man kritika ļoti sāp. Mēs visi tiecamies pēc ideāla. Es arī pa tumsu taustos pēc tā. Labākās lietas, kas man izdodas, nākušas no intuīcijas, sajūtām. Tās man pasaka priekšā vairāk par pieredzi. Tu nojaut, kā vajadzētu. Bet tas ir tālu no ideāla.

Biju meistarklasē pie Marisa Jansona - kā viņš strādā! Viņam ir ļoti labi izstrādāta tēlu sistēma, nemaz nerunājot par tehniku - viņš partitūru zina no galvas un var palabot ikvienu vietu. Par to nav runas. Bet pats svarīgākais ir viņa asociatīvā bagātība un tēlu izteiksmība, tā atstāj milzīgu ietekmi uz profesionāliem mūziķiem. Līdzīgs bija arī Leonīds Vīgners, tikai viņš bija ļauns un nepatīkams cilvēks.

Tagad Eiropā ir daudz jaunu, talantīgu diriģentu - ātri un eksplozīvi, bet, kad paskatās Herberta fon Karajana pēdējos ierakstus, romantisko operu ierakstus, - nu lieliski! To atkal jaunais nevar. Tur jūtama dzīves pieredze, zaudētas mīlestības un vietas.

Es pats esmu viendienītis. Nedzīvoju vienā lielā ciklā. Tagad esmu izmests pie Mocarta kājām.

Bieži vien pats neesmu tik daudz gatavs, cik pati situācija.

Tev ir zems baiļu slieksnis?

Nu ārprātīgs! Iedomājies savā priekšā Nacionālās operas 60 cilvēku kori vai orķestri… Un tā ir ar visu jauno, ar pirmo reizi. Grūti salauzt ledu, un bieži man tas neizdodas. Kad procesu vēroju no malas, es ļoti labi zinu, kā vajag darīt. Šajā ziņā jūtu sevī pedagogu. Bet, kad jādara pašam, vienalga ir apjukuma moments. Diriģēšanā visa informācija centrējas uz vienu cilvēku, un tev tam jātiek pāri un jādistancējas.

Vai ir kaut kas tāds, ko tu vēl gribētu iemācīties?

Oi, es daudz ko gribētu! Piemēram, iemācīties valodas - cītīgi cenšos to darīt, bet uz valodām ir grūta galva. Runāju kaut kādā Hārlemas izloksnē angliski, diezgan ciešami - krieviski, lielāko daļu grāmatu lasu krievu valodā. Bet vajadzētu vēl itāļu, franču… Valodas ir ļoti svarīgas, īpaši, ja darbojies senās mūzikas jomā. Man ļoti patīk vēsture. Un interesanti bija atklāt, ka Mocarts ne vēstures, ne literārā ziņā nav bijis ļoti izglītots, bet savā mūzikā viņš vienalga nonāca pie pareizā rezultāta. Šī sajūta viņā izveidojās caur mūziku. Piemēram, Hendelis gan bija ļoti izglītots glezniecībā. Ne velti, tikko komponists zaudēja acu gaismu, viņš pārtrauca rakstīt mūziku. Hendelim bija iespaidīga gleznu kolekcija. Man pašam gribētos gleznot, patiesībā es jau to daru. Ar eļļu pie dabas, ģimenes plenēros vasarās.

Un vēl man gribētos komponēt, esmu kaut ko sācis, bet vienmēr lielo dižgaru priekšā jūtos niecīgs un nevarīgs.

***

FESTIVĀLA KONCERTI RĪGĀ

9. martā pulksten 19 Sv. Jāņa baznīcā - Mocarta mūzikas festivāla atklāšana. "Lielās mesas" un "Prāgas simfonijas" atskaņojums Rīgas kamermūziķu, Latvijas Radio kora, solistu un diriģenta Normunda Šnē interpretācijā.

10. martā pulksten 19 Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā – "Veltījums Haidnam". Spēlē stīgu kvartets "Euphonia", solisti Mārcis Kūlis (klarnete) un Katja Skanavi (klavieres, Krievija).

11. martā pulksten 19 Domā – "Mocarta skaistāko melodiju pasaulē". Uzstājas Rīgas Doma zēnu koris, Festivāla kamerorķestris un solisti

12. martā pulksten 19 Domā – "Musica Dolorosa". Piedalās Festivāla kamerorķestris, Latvijas Radio koris, diriģents Andris Veismanis un solisti.

13. martā pulksten 19 Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā – "Mocarta kamermūzikas pērles". Uzstājas Dita Krenberga (flauta), Uldis Viesturs Sprūdžs (vijole), Normunds Šnē (oboja), Arigo Štrāls (alts), Ivars Bezprozvanovs (čells), Jānis Zilberts (klavieres).

14. martā pulksten 19 Lielajā ģildē – "Pianisma zvaigznes Mocartam". Uzstājas Liepājas simfoniskais orķestris, diriģents Imants Resnis, solisti Sofija Lisovskaja un Fredijs Kempfs (klavieres, Lielbritānija).

16. martā pulksten 19 Melngalvju namā – "Brilliante Mozart".

18. martā pulksten 19 Sv. Jāņa baznīcā – "Kronēšanas mesa". Atskaņo Festivāla kamerorķestris, VAK "Latvija", diriģents Māris Sirmais un solisti.