Svinīgo pasākumu vairs nevadīja ierastais Gundas Vaivodes un Jura Žagara tandēms – viņus nomainīja flautiste Dita Krenberga un dziedātājs Ingus Pētersons. RB sarunai piekrita vienīgi Dita, Ingum tās preses būšanas esot apnikušas.

– Kāpēc tu piekriti vadīt Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju?

– Šis piedāvājums nāca kā negaidīts, taču – patīkams pārsteigums. Vienlaikus man tas ir arī liels izaicinājums un atbildība, jo šādā ampluā iejutīšos pirmoreiz. Man gan ir bijusi iespēja izpausties ne tikai kā flautistei arī iepriekš, piemēram, vasarās vadot kopīgos koncertus ar Ingu (dziedātājs Ingus Pētersons – aut.) Latvijas brīvdabas estrādēs. Man aiz muguras ir arī kinoaktrises pieredze: Vara Braslas filmā "Aija" spēlēju Ievu, savukārt Aivara Freimaņa lentē "Dzīvīte" biju mūzikas mājskolotāja Veronika, bet Arvīda Krieva darbā "Ievas paradīzes dārzs" – Ieva. Un vēl īsu brīdi (gadu – aut.) esmu pabijusi žurnālistes ādā, savulaik vadot Latvijas televīzijas kultūras raidījumu "Ekstra". Līdz ar to neesmu pavisam, tā sakot, pirmoreiz ar pīpi uz jumta.

Patiesībā uz Operas skatuves saistībā ar Lielo mūzikas balvu kāpšu trešo reizi – 2000. gadā pati biju laureāte (flautiste saņēma balvu par spilgtu māksliniecisku sniegumu trīs koncertprogrammās un vieskoncertos Zviedrijā – aut.), pēc gada man bija jāpasniedz šī balva sitaminstrumentālistam Edgaram Saksonam.

– Tātad tu šim pasākumam vairāk gatavojies kā aktrise...

– Šajā gadījumā – jā. Lai gan noteicošā loma manis izvēlei noteikti ir faktam, ka esmu mūziķe, jo pasākuma organizatore Indra Rubene vēlējās, lai balvas vadītāji nāktu no mūziķu vidus. Acīmredzot tieši tādēļ izvēlējās ne tikai mani, bet arī Ingu.

Deviņus gadus balvas pasniegšanas ceremoniju vadīja Gunda Vaivode un Andrejs Žagars. Gunda pati rakstīja scenārijus un darbojās žūrijā, viņa bija laba, erudīta vadītāja. Saprotams, nebūt nav viegli pēc tik veiksmīga tandēma atrast cienīgus šā darba turpinātājus. Vispareizāk būtu necensties viņus salīdzināt ar mani un Ingu.

– Kā tevi ietekmēja fakts, ka tavs skatuves partneris būs Ingus Pētersons?

– Atklāti sakot, sākumā bija dažādi varianti, bet lēmumu mēs pieņēmām neatkarīgi viens no otra. Manu lēmumu tas nekādā ziņā neietekmēja. Es piekritu, pirms vēl Ingus bija devis savu atbildi, un ļoti priecājos par to, ka vakara vadītāji būsim mēs abi.

– Vai tev ir savs priekšstats par šā gada laureātiem, vai tu to varēsi paust uz skatuves?

– Lielās mūzikas balvas pasniegšanas scenārija autors ir muzikologs Mikus Čeže, literārā konsultante – Nora Ikstena. Bet mums ar Ingu ir dota iespēja darboties pie scenārija galīgās versijas, jo ir svarīgi, lai tas, ko mēs teiktu, saskanētu ar mūsu domām un organiski gultos mums mutē.

Starp citu, šogad vienīgā soliste laureātu vidū ir čelliste Kristīne Blaumane. Tā ir interesanta sakritība – es arī biju vienīgā dāma kungu sabiedrībā, kura 2000. gadā saņēma Lielo mūzikas balvu.

Bet mēs ar Ingu balvu par mūža ieguldījumu pasniegsim Kārlim Zariņam. Tas ir liels gods, jo Zariņš ir Ingus pedagogs, dabas dots un paša kaldināts brīnums!

– Cik būtiski līdz ar jums "Lielās mūzikas balvas 2005" pasākums atšķirsies no iepriekšējiem?

– Atšķirības būs, bet nebūtu prātīgi tās izstāstīt. Visu varēs redzēt ja ne klātienē, tad – televīzijā. Katrā ziņā šoreiz vairāk tiks izmantotas video iespējas (video mākslinieks Roberts Rubīns – aut.). Pasākums, iespējams, būs vizuāli efektīgs. Skatuves scenogrāfiju veido Kristaps Skulte. Pirmoreiz pieaicināta kustību režisore Elita Bukovska, kura piedalījās arī "Pīķa dāmas" iestudējumā, kas arī nominēts Lielajai mūzikas balvai.

– Vai esi izvēlējusies savu tērpu?

– Tērps top. Visi jau parasti gaida, kas tad nu viņai būs mugurā...

– Kāds ir tavs darbs, kur un kāpēc?

– Šobrīd es patiešām esmu ļoti aizņemta ar flautas spēli. Un es par to tikai priecājos! Man darba tiešām ir daudz, tūlīt Latvijā sāksies Mocarta mūzikas festivāls, kurā uzstāšos divos koncertos – 13. martā Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un 21. martā Ogres kultūras namā. Vispār ar Mocartu mani saista īpašas attiecības. Patiesībā komponists manu instrumentu ne sevišķi mīlējis, sakot tā: "Ja nu ir pasaulē kaut kas sliktāks par flautu, tad tās ir divas flautas!" Bet, paldies Dievam, Mocartam bija pasūtījumi. Mans uzdevums būtu pierādīt Mocartam, ja viņš klausās no kādas mākoņa maliņas, ka tā flauta nemaz nav tik briesmīgs instruments...

– Lai spēlētu flautu, vajag daudz spēka?

– Tas ir gan garīgi, gan fiziski nogurdinošs darbs. Man vieglāk tomēr šķiet spēlēt flautu nekā uztaisīt špagatu. Pēdējo es daru ļoti reti...

– Kā tu tiec galā ar sabiedrības pieaugošo interesi par tavu kopdzīvi ar Ingu?

– Patiesībā šobrīd esmu sasniegusi tādu stāvokli, ka tajā brīdī, kad ieraugu kārtējo dzeltenās preses rakstu par mantu dalīšanām vai tamlīdzīgām lietām, mani pārņem smieklu lēkme.

– Tu koķetē ar pasauli?

– Nekad ar pasauli neesmu koķetējusi. Žurnālistu interese par mani turpinās nu jau 25 gadu garumā, un diemžēl tā kļūst arvien dzeltenāka. Tas ir nepatīkami un sāpīgi. Bet es saprotu arī to, ka bez pieprasījuma pēc privātās dzīves apskates nebūtu arī piedāvājuma. Bet ir nožēlojami, ja paparaci var tevi izsekot ikvienā situācijā un, piemēram, nevainīgu pasēdēšanu kafejnīcā ar kolēģi vai draugu pārvērst veselā stāstā.

– Tu esi ar šādu situāciju saskārusies?

– Paldies Dievam, paparaci man nav vēl skrējuši pakaļ. Es viņiem neesmu arī devusi vielu pārdomām...

– Vai tu esi stipra sieviete?

– Varbūt es esmu stipra savā vājumā... Nevaru būt objektīva. Bet mani subjektīvie viedokļi par sevi ir stipri mainīgi.

– No kā šīs svārstības ir atkarīgas?

– No pašas uzstādītā mērķa un tā, cik daudz no vēlamā esmu sasniegusi. Tas nav saistīts tikai ar profesiju, bet arī ikdienu. Ar katru manu dienu – arī tur ir zināmi plāni un vēlmes.

– Tu nemēdz atslēgties un pasapņot?

– Nē, šobrīd dzīve man tādu privilēģiju nedod. Un es arī nedomāju, ka šis būtu īstais laiks sapņošanai. Cerams, man vēl būs laiks apcerei.

Es radu daudz ēteriskākas un nevarīgākas būtnes iespaidu, nekā patiesībā esmu. Iespējams, es vēlētos dzīvot mazliet vieglāku dzīvi. Pienākuma ziņā vieglāku. Kaut arī tagadējais dzīvesveids man ir pietiekami interesants, dinamisks, tas prasa no manis daudz...

– Vai tevi ikdienā pavada stress?

– Stresu manī rada laika straujais temps mūsdienās. Dienā tev tik ātri jāpārslēdzas no vienas lietas uz otru, ka tu nekur nevari iedziļināties.

Daudzreiz esmu ķērusies pie flautas spēles nogurusi, bezspēcīga un varbūt pat nomākta, bet, kad beidzu vingrināties, esmu pilnīgi cits cilvēks. Tīra, laimīga! Es redzu dzīvei vērtību un jēgu. Tas mani milzīgi uzlādē.

Savulaik daudzus gadus neļāvu sev nemaz atpūsties – lai instruments skanētu katru dienu, ir ļoti daudz jātrenējas. Man vienmēr jābūt līmenī.

– Vai tava meita Marta Līna (7 g.) būs klāt Operā Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā?

– Tas vēl nav izlemts, taču meita izrāda lielu interesi. Man ir svarīgi koncentrēties tam, ko daru. Zinu, ka vienmēr ar sirds kaktiņu jādomā par to, kā viņa jūtas. Iespējams, meita daudz labāk jutīsies mājās pie televizora. Tad arī man visi uztraukumi būs aiz muguras...

– Vai esi domājusi par meitas nākotni?

– Es neuzdrīkstos uzlikt savam bērnam papildu slogu un kā māte viņu briesmīgi ietekmēt vienā virzienā. Marta ir pietiekami mērķtiecīga personība.

– Tas ir no mammas?

– To es nevaru pateikt... Tas ir no Dieva. Es ticu, ka meita dzīvē pratīs izvēlēties. Protams, svarīgi, lai vecāki laikus pamanītu bērna dotības un palīdzētu tās attīstīt. Bet viss pārējais ir viņas pašas un Dieva ziņā.

– Vai ir daudz lietu, kuras tu atstāj Dieva ziņā?

– Nevar sēdēt, rokas klēpī salicis, un tikai gaidīt palīdzību. Tā būtu diezgan vienkāršota paļaušanās uz Dievu. Cilvēkam jāsper pašam savi soļi un jādarbojas. Bet, protams, ir vēlams ieklausīties savā sirdsbalsī.

***

Fakti

Lielās mūzikas balvas laureāti 2005

Dziedātājs Kārlis Zariņš – par mūža ieguldījumu.

Komponists Tālivaldis Ķeniņš – par mūža ieguldījumu.

Diriģents Olari Eltss – par oriģinālām mākslinieciskām koncepcijām un izcilu to īstenošanu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programmās.

Čelliste Kristīne Blaumane – par J. Ivanova čella koncerta spilgti laikmetīgu lasījumu un sniegumu "KREMERata Baltica" festivālā "Mīļais Mendelsons un mēs".

Latvijas Radio koris un Latvijas Radio kora grupa – par latviešu komponistu darbu atskaņojumiem (diriģenti S. Kļava un K. Putniņš).

Latvijas Radio koris – par koncertdarbību Latvijā un latviešu kora mūzikas popularizēšanu ārzemēs.

P. Čaikovska operas "Pīķa dāma" uzvedums – par spilgtu un mūsdienīgu klasikas interpretāciju.

Koris "Kamēr..." – par programmas "Latvija – Saules zeme" ieceri un īstenojumu.

Komponists Ēriks Ešenvalds – par spilgtu jaunradi kora mūzikas jomā.

Muzikologs Arnolds Klotiņš – par Latviešu Simfoniskās mūzikas gada projekta ideju un radošajām aktivitātēm šā projekta īstenošanā.