Latviešu simfoniskās mūzikas gada ietvaros šo pirmdien uz Latvijas Nacionālās operas skatuves izskanēja Kinokoncerts – muzikāls vakars, kas faktiski tika veidots kā muzikāla kinokolāža, par izejas punktu izvēloties instrumentālo mūziku, kas filmās allaž kalpojusi par fonu. Turklāt kino rakstītajai mūzikai allaž ticis piedēvēts pavieglāks raksturs, tāpēc nopietnās mūzikas nopietnajās aprindās tā līdz šim nav tikusi uztverta nopietni. Uzreiz jāsaka – nepamatoti. Vismaz koncerta muzikālais vadītājs, diriģents Normunds Šnē, piemēram, Marģera Zariņa kino vajadzībām radītajā mūzikā saskata skaņu valodas meklējumus, kas kalpojuši par ceļu komponista fundamentālākā darba Partita baroka stilā tapšanai. Kinokoncerta tapšanā – producentes Indras Rubenes ideja – ieguldīts milzīgs darbs. Tā rezultātā apzināts un apkopots apjomīgs latviešu komponistu darbu nošu krājums. Iespējams, kino mūzika varētu kļūt par jaunu darba lauciņu orķestriem, kas slāpst jauna, atšķirīga repertuāra meklējumos.

Divdesmit pirmais gadsimts ir vizuālās uztveres triumfa laiks. Tikai ar skaņu iedarbināt klausītāja iztēli kļūst arvien grūtāk. Mūsdienu cilvēks labprātāk pasauli uztver vizuāli, jo ikdienā priekšā ir televizors vai datora ekrāns. Triumfē videomāksla un multimediāli projekti. Kinomūzika pati par sevi paredz vizuālās un skaniskās ainavas dialogu, tāpēc Operā notikušā koncerta formāts ir absolūti mūsdienīgs un atbilstošs vidējā klausītāja/skatītāja uztveres spējai. Šāds priekšnesums nenogurdina un neprasa saspringtu līdzdomāšanu. Jāuzslavē režisors un filmu montāžas autors Roberts Rubīns, kam brīnumainā kārtā izdevies stundā un divdesmit minūtēs ietilpināt teju vai latviešu kino esenci, kura savdabīgu klipu formā atspoguļo fragmentāri gaistošas atmiņas dažādu paaudžu skatītāju apziņā – te filma piemirsusies, te kāda aktiera vārds, te neviltots prieks par atkalsastapšanos ar ekrāna starpniecību.

Ne tikai filmu montāžā, bet arī koncerta kompozicionālajā noformējumā humora noti ienesa Latvijas Mūzikas akadēmijas kora meiteņu grupas piedalīšanās, īpaši fragmentā no Leonīda Leimaņa filmas Šķēps un roze vokālā ansambļa epizodē – stilistiski sinhronais mirklis starp kino un koncerta realitāti bija citādi diezgan salkanās mūzikas rozīnīte. No muzikālā viedokļa pārsteidza Ģerderta Ramāna Portreti un fināls no mūzikas filmai Tobago maina kursu. Varbūt banāli, bet mani aizkustināja dziļi dinamiskā jūras viļņu tēmas interpretācija. Faktiski Ģ. Ramāna izskanējušais darbs līdzās Romualda Kalsona tango no filmas Šīs bīstamās balkona durvis varētu būt skaņdarbi, ko es būtu ar mieru klausīties orķestra izpildījumā arī bez vizuālajām piedevām. Grūti pateikt, vai ar filmu atpazīšanu nodarbinātā publika spēja novērtēt Normunda Šnē sniegumu visgrūtākajā diriģenta misijā – sinhronizēt skaņu ar kustīgo bildi – uzdevums tika izpildīts ar augstāko atzīmi, lai arī, protams, piesieties kā allaž ir iespējams.

Koncerta programma balstījās uz latviešu kino mūzikas trim vaļiem – Marģeri Zariņu, Raimondu Paulu un Imantu Kalniņu, savirknējot gan vizuālā, gan skaniskā pērļu virtenē kāzu valsi no Cepļa, Ances Romanci no Klāvs Mārtiņa dēls, Džūlijas Lambertes motīvu no Teātra, tango no Pie bagātās kundzes, popuriju no Vella kalpiem, dramatisko Nāves ēnā finālu, Ezera sonātes pamattēmu un skaņu mozaīku no Pūt, vējiņi. Rēzijas Kalniņas uzstāšanās ar dziesmu no Pūt, vējiņi, arī izprotot iemeslus, kādēļ aktrise tika uzrunāta piedalīties koncertā, gan bija pilnīgi lieka. No Imanta Kalniņa kino mūzikas apcirkņiem pietrūka Sprīdīša, kas lieliski papildinātu koncerta sākumā skarto bērnu filmu tēmu. Bērnu filmas un, neapšaubāmi, arī to mūzika patīkami atsvaidzina vispārējo un nenoliedzamo latviešu kino piemītošo sentimentālo noskaņu. Sentiments ne vienmēr ir lamuvārds, īpaši latviešu kino retrospekcijas kontekstā ne. Ar vārdu nozīmēm latviešu valodā vispār ir dīvaini. Piemēram, apgalvojums – kinokoncerts kā iespējami pirmais notikums šajā sērijā bija visnotaļ gaumīgs divdesmitā gadsimta latviešu populārās mūzikas kokteilis. Vai to var saprast pozitīvā nozīmē, kā tas patiesībā domāts?