Tāpēc arī pirms pāris dienām notika šī saruna ar Raimondu Paulu, kuram svētdien bija paredzēts koncerts Liepājas teātrī.

Diemžēl koncertu nācās atlikt uz rudeni, taču tas nenozīmē, ka komponista un Saeimas deputāta atziņas, vērtējumi un pārdomas par Liepāju, un ne tikai par to, zaudētu savu nozīmi un nevarētu ieinteresēt mūsu lasītājus un viņa cienītājus.

– Saprotu, ka nav viegli pat Rīgā dabūt kopā vienā koncertā četrus aktierus, kuri aizņemti dažādās izrādēs, un kur nu vēl visiem kopā izrauties ārpus Rīgas. Kāpēc tomēr nolēmāt izvēlēties tieši Liepāju?

Tāpēc, ka esmu Liepājas teātra ēkas liels cienītājs un gribu šim teātrim palīdzēt, cik nu ir manos spēkos.

– Jums ir bijusi dažāda sadarbība arī ar Liepājas mūziķiem un aktieriem. Pēdējā laikā visbiežāk ar Simfonisko orķestri. Vai iecerēts arī kas jauns?

Man vairs nav divdesmit pieci gadi. Pašlaik Rīgā spēlēju trijos teātros. Uzstājos gandrīz katru otro vai trešo dienu. Tā ir liela fiziska slodze. Tagad Dailes teātrī viena no populārākajām izrādēm ir "Melanholiskais valsis". Spriežot pēc publikas intereses un attieksmes, laikam pareizi trāpīts. Cilvēki klausās ar aizturētu elpu, baidās pat ieklepoties. Taču man jāsēž un jāspēlē uz skatuves caurvējā divarpus stundas no vietas. Bet mākslas vārdā tas jādara.

- Un tomēr vēl pa starpu jūsu koncerts "Tikai muzikants".

Es tajā ļoti labi jūtos. Es tur izeju cauri visai tai teātra mūzikai, kuru esmu rakstījis no 1962.gada, kad Nacionālajā teātrī spēlēju priekšā pat Amtmanim–Briedītim. Tāpēc tas man tāds atmiņu vakars. Tāds kā ievadījums tam drausmīgajam gadu skaitlim, kas man būs janvāra vidū.

– Tātad kontūras jūsu drausmīgās jubilejas koncertiem jau veidojas?

Dabīgi. Tikai katru dienu manas domas mainās. Es negribu iet operā, lai tas nebūtu kaut kas ļoti svinīgs, kur sanāk klausīties visi tie varasvīri. Tā nav tā atmosfēra, ko vēlos. Un tomēr opera ir piemērota vienam no manas jubilejas koncertiem. Tā ir programma ar latviešu tautas dejām, iesaistot labākos deju kolektīvus. Jubilejā gribu paspēlēt arī kā pianists, arī kopā ar kori "Kamēr". Gan jau ar kādu koncertu aizbraukšu arī uz Liepāju.

– Līdz jubilejai vēl vairāk nekā pusgads, bet pa starpu citi plaši sarīkojumi, ar kuriem esat bijis cieši saistīts – Jūrmalas festivāls, Līgo vakara koncerts, arī "Liepājas dzintars".

Jūrmalas festivālam ir lielas iekšējas problēmas, par kurām negribu runāt. Paši neko tādu uztaisīt nevaram, tikai ar Krievijas naudu. Jā, man bija dažas ieceres par "Liepājas dzintaru", kas joprojām pārdzīvo krīzi, un neviens nevar pateikt pareizo piegājienu. Jo viena lieta ir ieceres, bet otra ir līdzekļi, kā ieceres īstenot. Tie laiki aizgājuši, kad daudz kas bija par brīvu. Tagad katrs iesācējs prasa, lai viņam maksā tik un tik, un ne mazāk. Katrs grib nopelnīt, bet no tā cilvēka nav ko paņemt. Kaut vai divi lati par biļeti viņam ir liela nauda. Un te viss sākas.

– Bet jūs neko neatbildējāt par Līgo vakara koncertu.

Kaut ko jau viņi tur atkal gudro. Es nezinu, es nezinu. Katru gadu nosolos, ka nu gan pēdējo reizi piedalīšos, bet neiznāk. Tas tāpat kā ar manām apaļajām jubilejām. No skatuves sāku atvadīties 40.jubilejā, un tā turpinu atvadīties. Droši vien arī 70.dzimšanas dienā teikšu, ka eju prom.

– Bet varbūt uz kādu brīdi apstāties un atvilkt elpu?

Apstāties nozīmē, ka tad ir tuvu beigas. Un kā lai apstājas, ja visādas idejas maisās pa galvu. Mans kādreizējais priekšnieks eksprezidents Guntis Ulmanis piedāvāja jauno hokeja halli atklāt ar manu koncertu, ar deju kolektīviem, ar koriem. Ir tāda doma ap Jaungadu televīzijā paironizēt par Eirovīzijas dziesmu festivālu, un sarīkojums varētu saukties – Paulovīzija. Uzaicināšu visus tos, kuri kādreiz dziedājuši manas dziesmiņas.

– Vai nav pienācis laiks celt gaismā kādu jaunu solistu?

Nu, tā jau ir tēma atsevišķai sarunai. Tad jārunā par Latvijas mēroga problēmām. Kur ar viņiem strādāt? Latvijas mūzikas tirgus ir nožēlojami mazs. Latvijā ar koncertiem izdzīvot nevar. Ir jādomā: vai uz Rietumiem, kur mūs neviens negaida, vai uz Austrumiem, bet diez vai arī tur mūs kāds vairs gaida.

– Arī jūs ne?

Mani aicina līdz šai dienai. Es tur pietiekami bieži esmu bijis. Bet situācija Krievijā šodien ir pavisam savādāka. Mēs Krievijā vairs tā neinteresējam, viņi var dabūt pasaules mēroga zvaigznes. Jo tur nauda nāk kā pa reni, arī mūzikas tirgū apgrozās miljardi. Nāk nauda par naftu, par gāzi. Tāpēc man palika tā drusku savādi, kad nupat ar mūsu lielo draugu no Amerikas Savienotajām Valstīm runāja par visu ko, tikai ne par ekonomiskajām problēmām. Tur mums vajadzīgs atbalsts, bet mēs vicinām deklarācijas un rezolūcijas. Arī kultūrā mums jāliek uzsvars uz citu ko.

– Un tas būtu?

Mums jāsaglabā tās vērtības, kas nav citām Eiropas tautām. Tā ir mūsu tā sauktā amatieru māksla. Amatieru kori, amatieru deju kolektīvi. Tas mums ir ļoti augstā līmenī. Tāds nekur citur nav. Jāsaglabā Latvijas koru kultūra, Dziesmu svētku tradīcijas. Tas viss jāatbalsta.

– Bet varbūt atgriezīsimies pie divām jau aizsāktajām tēmām – elpas atvilkšanas un Liepājas. Ja jūs uzskatāt, ka apstāties nedrīkst ne uz brīdi, tad atslodzei gan jābūt, un kādreiz jums tā bija makšķerēšana.

Nē. Nu vairs nē. Visi draugi apmira, un cauri. Bija mums tāda kompānija, bija cilvēki, kuri perfekti pārzināja visus Latvijas ūdeņus, visas upītes. Pēdējais aizgāja pagājušajā gadā.

– Visbeidzot atkal par Liepāju. Jūs šeit esat koncertējis ar dažādiem mūzikas kolektīviem, esat Liepājā vadījis festivālu žūrijas, no Liepājas kandidējis vēlēšanās un ticies ar cilvēkiem, dibinot savu partiju.

Jūs piemirsāt pieminēt, cik līksmus brīžus esmu Liepājā pavadījis… Tie parasti sākās pēc koncertiem.

– Nešaubos. Bet šoreiz par ko citu. Ar ko koncertējot, jūs Liepājā esat juties vislabāk?

Kādreiz Liepāja bija tā vieta, kur varēja pārbaudīt, vai kāda programma vai dziesma iet, vai neiet. Ja Liepājā to pieņēma, tad zināju, ka viss ir pareizi. Atceros, kādreiz biju uzrakstījis Liepājai veltītu dziesmu – par pilsētu vētru un dzintara krastā, un kaut kas tur vēl tādā garā. Pirmatskaņojums bija Liepājā, šķiet, zvejnieku kultūras nama zālē. Zdzislavs Romanovskis nodziedāja, gaidījām – nu būs aplausi, bet tā vietā tikai tāda paplikšķināšana. Es teicu muzikantiem: veči, te kaut kas nav kārtībā. Bet neko izdarīt vairs nevarēja. Taču pats atmiņā paliekošākais no Liepājas ir visas tās tikšanās, visas tās cilvēciskās attiecības "Liepājas dzintara" laikā. Visa tā atmosfēra. Tāda varēja būt tikai Liepājā.

Atvadoties Raimonds Pauls vīpsnājot izmeta, lai uzrakstot, ka koncertos Liepājā viņš spēlēšot tikai ar kreiso roku, labā roka esot jātur godā un jāsaudzē, jo to tikko spiedis Džordžs Bušs.

Minūtes divdesmit pēc sarunas komponists piezvanīja pa tālruni un pateica, ka koncerts esot atlikts.