Vienmēr vajag mērķi Vienkāršākais ir piepildīt benzīna tvertni līdz malai, iemest bagāžniekā kādu lieku apģērba gabalu (atceroties klimata sasilšanas dēļ neprognozējamās dabas parādības), sēsties mašīnā un braukt, kurp acis rāda. Taču padzīvojušāki ļaudis, nu tādi pēc trīsdesmit, kam jau ģimene un bērni, vienmēr meklē vairāk vai mazāk cēlu mērķi un pēc iespējas bagātāku programmu. Tā nu, atvaļinājumam un naudai strauji uz beigām ritot, devāmies uz tūrisma meku Latvijā – Aglonas baziliku, kur augusta vidū Vissvētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos no visas pasaules ierodas ne tikai kristīgie ļaudis vien. Tā kā šis tomēr nebija svētceļojums, bet gan kultūrtūrisma pasākums, pirms un pēc sakrālās vietas apmeklējuma vajadzēja lūkot pēc citiem objektiem, ko iemūžināt atmiņā vai fotogrāfijās. Šaurā virtuālā pasaule Domāts – darīts. Nav taču vairs brāļu Kaudzīšu laiki, tagad bukleti, brošūras, tūrisma informācijas kantori ir vai katrā pagastā. Un internets, lai virtuālajā pasaulē izmeklētu labākās vietas. Tiesa gan, pašaurs tas redzesleņķis paveras. Tūrisma valsts attīstības aģentūras mājas lapa www.latviatourism.lv aizķērusies tapšanas stadijā un nekā noderīgāka par saitēm ar citiem portāliem atrast nevar. Lauku ceļotāja www.celotajs.lv – pārāk komerciāla, mazattīstīto valstu eiropiešiem populārā www.virtualtourist.com, tāpat www.riga.800.lv reklamē tikai Latvijas galvaspilsētu. Arī citur gandrīz vienīgi norādes, kur un kādas naktsmājas meklēt. It kā ceļotājam galvenais būtu ērti pārgulēt. Par laimi www.ikarte.lv ir interaktīva, un vismaz attālumu starp pilsētām var izmērīt, bet mežonīgā tūrisma atbalstītāju veidotajā www.tourism.from dabas un kultūrvēstures pieminekļus sameklēt. Atceros – ne viens vien speciālists teicis, ka Latvijā tūrisms vēl bērna autiņos. Varu piebilst, ka to nevar attiecināt uz mežonīgo tūrismu. Pieredzes bagātie ceļotāji teic, ka vairāku dienu braucienam maršruts jāizstrādā laicīgi. Varētu paokšķerēt vēl, bet negribas sasprindzināties. Galu galā dodamies atpūtā, nevis orientēšanās sacensībās! Vai nu tā būs, ka pašu zemē ir dzimto, ir kādu svešo, ir lielās brāļu tautas valodu pieprotot, apmaldīsimies, bez naktsmājām un neēduši paliksim? Vēlāk atzīsim, ka tas teju teju notika, bet izbraukšanas dienā esam burās un par to nedomājam. Saule bija, vējš arī Bet buru tikpat kā nebija. Aglonā plānojām ierasties 14. augusta pēcpusdienā, lai naktī skatītu pasākuma kulmināciju. Dienu pirms tam masu mediji sludināja, ka Rīga atvadās no starptautiskās burinieku regates Cutty Sark Tall Ships" Races 2003, kas atvizinājusi 88 buriniekus un jahtas no 15 Eiropas valstīm, ASV un Meksikas. Kā krāšņā notikuma beigas iecerēts brīdis, kad kuģi pirms starta paceltām burām sastāsies parādē Daugavā. Tāpēc bagāžai piemetām klāt binokli un traucāmies uz galvaspilsētu, lai 13.00 skatītu vējā plīvojošās buras. Konsultējāmies, ka labākā vērošanas vieta būs Bolderāja, jo lielie buras drīkst pacelt tikai jūrā. Te nu atklājās pirmā plānošanas kļūme. Uz Bolderāju aizbraucām, taču neparedzējām, kāda automašīnu un ļaužu straume plūdīs uz neikdienišķo notikumu. Transportlīdzekli pametuši kaut kur Daugavgrīvā, mērojām, manuprāt, milzu ceļa gabalu. Lai arī pārkarsuši un aizelsušies, galapunktā nokļuvām laikā. Parāde kavējās. Turklāt par pāris stundām, jo kādas jahtas kapteinis pazaudējis dokumentus. Bērniem apnika karstā saule un mazliet šmucīgā piekraste, atstājām to, pirms burinieki parādījās starta taisnē. Mīļie, svešie dzīvnieciņi Miniet trīsreiz, kurp siltā vasaras dienā Rīgā parasti ved provinces bērnus! Protams, uz Lido vai Mežaparku. Izrādās, neesam oriģināli. No vienmēr ļaužu pārpilnās ēstuves gan izdodas atrunāt, bet zoodārzam garām netiekam. Un labi vien ir, jo, paši neapzinoties, vēl pēdējo reizi skatām pamatīgumu un precizitāti – Rīgas ziloņus. Mani zoodārzs nekad nav sajūsminājis: dzīvnieciņi aiz restēm, stikla būros. Cilvēks met konfekti, lai lācēns sēdētu kā dresēts kucēns. Var jau būt, ka tā mācām mīlēt dabu (par Ls 2 pieaugušajam un latu bērniem, studentiem, pensionāriem). Bet diez vai sīkie apjauš, ka tie ir savvaļas dzīvnieki. Taču nav ko moralizēt – jābrauc uz Āfriku, ne Rīgas zooloģisko dārzu. Manām meitām arī diez ko netīk kaut kādi tīģeri, kamieļi un lecīgi lemuri. Toties lauku sēta šķiet kas unikāls. Trusīši, kaziņas, vistiņas. Ak, latviskā mentalitāte! Gulēt pa lēto Ceļojuma pirmā diena tuvojas beigām, jāsāk domāt par naktsmītni. Pareizāk sakot, to vajadzēja darīt jau iepriekš, jo kārtīgs tūrists numuru viesnīcā rezervē laicīgi. Bet ne katram pa kabatai gulēt dārgajās lauku mājās (vidējā cena par diennakti variantā Bed&Breakfest – gulta un brokastis – ir 10 latu) vai Rīgas viesnīcās. Ja vien tas nav kādā projektā labi finansēts seminārs, nabadzīgais latvietis parasti mēģina atrast radagabalu, kuru aplaimot ar ierašanos. Vismaz Rīgā. Laukos var pameklēt lētāku kempingu vai telts vietu. Par bērniem domājot, izvēlamies stiprināt dzimtas saites. Ar telts vietām ir, kā ir, savukārt nakšņot skaistā, bet nezināma īpašnieka pļaviņā var būt riskanti – ir taču dzirdēts, ka kāds dullais ar bisi skrien virsū. Nē, nav mūsu tauta viesmīlīga. Ārzemēs ir tā sauktās gultasvietas pie kādas ģimenes. Dānijā reiz nodzīvoju nedēļu mazā miestiņā (30 tūkstoši iedzīvotāju!) netālu no Arhusas pie cilvēkiem, kam tūrisms nav pamata nodarbe. Gan vīram, gan sievai ir darbs, visbiežāk valsts iestādē, māja ar vairākām guļamistabām, lielu ēdamzāli, sanitāro mezglu. No rīta viņi izvadā bērnus uz skolu, pasniedz vai ļauj viesiem pašiem uzvārīt kafiju, cienā ar sausajām brokastīm. Vakarā pasēž un padzer kopā tēju. Galvenais pienākums tūrismā – regulāri mainīt gultasveļu. Arī Latvijā daudz skolasbērnu īrē istabiņu pie tantiņām, taču oficiālajos katalogos piedāvājumu neesmu manījusi. Droši vien traucē nodokļu sistēma, sanitārās prasības u.tml. Un mentalitāte: katram nepatīk, ka ik Pilsētas svētkos, Jaungadā vai nedēļas nogalē pa māju klīst sveši ļaudis. Ja neticat, paskatieties uz žogiem ap latvieša māju! Memoriāliem garām Otro dienu sākam agri, jo vakarā jābūt Aglonā, jāuzceļ telts, jāsagatavojas krusta ceļam, kas sākas 22.00. Vairāk nekā 400 kilometru posmā ir gana interesantu vietu. Pirms pāris gadiem līdz Aizkrauklei lielāko tiesu esam redzējuši. Tāpēc braucam garām Salaspils memoriālajam ansamblim – vietai, kur aiz vārtiem vaid zeme. Pa automašīnas logu pamājam Doles muižai, 6,4 m resnajam ozolam, kas, iespējams, bijis Ķivutkalna svētozols, uz saliņas iekonservētajām Ikšķiles pils un baznīcas drupām, Ogrei, Zilajiem kalniem. Piestājam pie Lielvārdes pils, kas autentiski celta kā 9.–10. gs. Pirms vairākiem gadiem dabas un vēstures entuziasti vecā cietokšņa vietā no baļķiem sāka celt jaunu. Pils gandrīz gatava. Nu tur var paložņāt pa šaurajām būdiņām, uzcept desas pie ugunskura (medījumus nepiedāvā) un izlasīt vēstures liecības. Uz Andreja Pumpura muzeju neejam. Nez vai tur vēl strādā tā kundzīte, kas mainīja iesīkstējušo uzskatu par muzeju nelabvēlību pret apmeklētājiem. Danviva vēl netika reklamēta, bet gide jau toreiz ārkārtīgi jūsmīgi stāstīja par autora gaitām un pat nesarāja mūsu meitiņu Anci, kas apsēdās viņa krēslā. Pie muzeja milzīgs laukakmens – Lāčplēša gulta – un atlūza, kas nosaukta par Lāčplēša segu. Agrāk milzenis gulējis Daugavā pie Lielvārdes salas. Pumpurs eposu sarakstījis, uz tā sēžot. Pirms kara akmens aizvests uz Ķegumu. Bet slavenais kolhozs Lāčplēsis vārdabrāli atgādājis atpakaļ un novietojis iepretim applūdušajai salai. Teika vēsta, ka teiksmainais varonis nebūt nav gājis bojā. Ik nakti viņš atnākot uz akmens gulēt un, ja ir vēss, apsedzoties ar atlūzu. Citi eposa tēli atveidoti kokā un novietoti Lielvārdes parkā. Lāčplēsi nesastopam, jo, nakti negaidījuši, traucam tālāk. Nez kāpēc iepriekšējos braucienos neapskatītas palikušas Kokneses pilsdrupas. Vai tu vēl raudi, Staburadze? Parādās baltā ceļa zīme Koknese. Jāmeklē norādes uz pilskalnu. Taču tādas nav. Nojauta mudina iegriezties pa labi – pils taču bija Daugavas krastā. Beidzot parādās uzraksts Kokneses pils parks 1 km. Aizlieguma zīmju nav, lēnām braucam tālāk. Milzīga koka skulptūra vēsta, ka klāt esam. Autors nav parakstījies, pēc uzbūves tā ļoti līdzinās ķēniņu krēsliem Skrundā. Bet nav, kam paprasīt. Atstājam mašīnu vietā, kas varētu būt transportlīdzekļu stāvvieta, un dodamies parkā. Ir miglains rīts, un par to, ka pasaule te nav sastingusi, liecina motorzāģa rūkoņa kaut kur tālumā, putnu balsis un sētnieču bariņš, kas rīta apgaitu jau beigušas. Izejam cauri parkam, priekšā liels ūdens klajums. Varētu uzdziedāt: "Visapkārt jūra, jūra vien…" Tomēr tā nevaid jūra, tā iraid appludinātā Daugava. Kā reiz Lāčplēsim, tā mums tagad "žēlums, rūgtums sirdi pārņēma". Elektrība, protams, vajadzīga. Bet vai upuris 1967. gadā bija pareizi izraudzīts? Nežēlīgi izpostītā Kokneses ainava, dzelmē nogremdētā gleznainā Daugavas senleja, Pērses ūdenskritums, daudzi pilskalni un pilsdrupas. "Vai viņai (Staburadzei – red.) nākotnē raudāt vēl būs/ Par Baltijas likteni sūro?" pirms vairāk nekā gadu simteņa jautāja A.Pumpurs. Tomēr es nezinu, vai it visā var vainot svešu varu. Trīsdesmitajos gados Kurzemnieks rakstīja, ka valsts piešķīrusi naudu, lai būvētu dzelzceļu uz Kuldīgu. Tilts bijis plānots rumbas vietā un dzelzceļš – cauri pils parkam. Sazin kas samisējies, jo tas tomēr netika uzbūvēts, un uz Eiropā slaveno vietu turpina plūst tūristu pūļi. Nav jāraud kā Daugavas krastā. Akmeņu papilnam "Analizējot Latvijas tūrisma attīstību 2003. gadā, jāsecina, ka veiksmīgāka tā ir bijusi Daugavas kreisajā krastā, kur ieguvusi reģionālas aprises. Savukārt labā krasta tūrisma objektiem vēl jāatrod veids, kā no individuālās pozīcijas pāriet uz reģionālo," secinājusi Latvijas valsts tūrisma attīstības aģentūra. Daļēji var tam piekrist. Proti, līdz Pļaviņām ir bezgala daudz interesantu apskates vietu, kuras var atrast bez lielām grūtībām. Tūrismam labvēlīga kultūrvēsturiska vide, jo kas tik te savulaik nav noticis. Kāda teika stāsta, ka zem akmens, ko atrodam Kokneses centrā, Ziemeļu kara laikā Pēteris I apakšā palicis nazi un dakšiņas. Ja kāds milzeni var pakustināt, lai pārbauda. Īstenībā gan tas esot vienkāršs robežakmens, kurā iegravēta zīme, kas šķir Rīgas arhibīskapa īpašumu no Livonijas ordeņa zemēm. Vēsturisku un simbolisku akmeņu šai apkaimē netrūkst. Tāda akmeņaina tā Vidzeme. Varbūt, Kurzeme tāda pat, tikai: cik daudz mēs par to zinām. Nīkrāces pusē pie Šķērveļa viens Gunta Eniņa sarakstos iekļauts milzenis. Derētu aizbraukt apskatīties, ja vien atrast varētu. Lauzītā latviešu mēlē Aiz Pļaviņām vēders liek ieskatīties ne vien pulkstenī, bet arī piknika grozā (starp citu, šādos ceļojumos ērtākas ir vakuuma somas, ne grozi, kas aizņem daudz vietas, bet ielikt tajos var maz). Diemžēl radu gatavotās ceļamaizes krājumi izsīkuši, jaunus veidot negribas. Jāmeklē rakstos – kāda sabiedriskā ēdinātava kartē. Tūlīt klāt būs Jēkabpils. Tātad motīvs, lai apmeklētu šo pilsētu, mums būs tāds gastronomisks. Jāatrod arī bankomāts, jo sazin, kāda norēķinu sistēma ir otrā Latvijas malā. Bankomātu atrodam pēc īsām sarunām ar dažiem vietējiem, kas ar mums sarunājas lauzītā latviešu mēlē. Skaidrs, esam jau Latgalē. Naudu dabūjuši, nolemjam neturpināt ekskursiju pa, mūsuprāt, nepievilcīgo pilsētu. Koncentrēsim spēkus citai, līdzīgai pilij – Daugavpilij. Bet ēstuvi meklēsim ceļa malā. Ēd to pašu, ko citur Latvijā Par to, ka brauciens jau vijas caur zilo ezeru zemi, liecina arī krucifiksi ceļmalās un baltu dievnamu torņi pāri siliem. Bet krodziņus nemana. Jāvelk laukā Kuldīgas TIC meiteņu dāvātais buklets Apceļo Latgali. Esot labs, jo informācija dota pa sadaļām: muzeji, amatniecība, kultūrvēsturiskie, dabas objekti. Ēstuves un naktsmītnes pašās beigās. Ir tā, kā grāmatiņas ievadā rakstījusi Koleta Andžāne: Dzierdiej ļaudis runojam, Ka Latgola nabadzeiga, Naskait naudu latgalīts, Skaita gara bogĶteibu. Līdz Jersikas Bordertaunai vēderi var neizvilkt, stāsimies pirmajā un pēc nosaukuma daudz gleznainākajā kafejnīcā Kalnāres Turku pagastā. Viņpusdaugavas nacionālā ēdienkarte daudz neatšķiras no šaipusē piedāvātās: šašliks, gulašs, bifšteks, frī kartupeļi, sulas no tetrapakām. Stop! Kas tad tas – īsta Julius Meinl, kā vēsta uzraksts uz kafijas automāta un krūzītēm! Ceļmalas krodziņam laba pazīme. Atliek vien cerēt, ka melnā dzira, ko mums pasniedz par 40 santīmiem, tik tiešām gatavota no pasaulslavenās austriešu izgudrotās kafijas. Mums laimējas, jo sēžam jau pie galdiņa, gaidīdami otro ēdienu, kad kafejnīcai draudīgi lēni tuvojas divi lielie autobusi. Izbirst milzīgs pūlis uzposušos vecmāmiņu un mazbērniņu, viens otrs laulāts pāris un aptuveni desmit jaunāka gadagājuma ļautiņu. Pēc visa spriežot, viņi dodas uz Aglonu. Sātīgas pusdienas šie svētceļnieki te nemeklē. Galvenā vajadzība ir tualete, pīppauze, saldējums vai vienkārši vajadzība izstaipīt kājas. Turklāt nedz kafejnīcā, nedz ārpusē pie galdiņiem astoņdesmit ēdējiem vietas nepietiktu. Bet no Pļaviņām līdz Jēkabpilij bija tikai divi ceļmalas krodziņi. Nu jā, ir jau vēl arī benzīntanki ar mikroviļņu krāsnīm, hotdogiem un šķīstošo kafiju. Kā no zemes izlīdusi Uz Aglonu būtu jānogriežas aiz Līvāniem. Taču pēc vairāk nekā piecpadsmit gadiem atkal gribas redzēt, kādas vāciešu, poļu, lietuviešu un krievu atstātās pēdas vēl saglabājušās Eiropas ģeogrāfiskajā centrā. Tiesa gan, no tā Daugavpili šķir gandrīz divi simti kilometru, taču daugavpilieši ir lepni arī par to. Tuvojamies pilsētai, pēkšņi mūsu skatu saista klajā vietā kā no zemes izlīdusi stalta baznīca. Strauji bremzējam un meklējam ceļu, kā piebraukt. Šoseja šeit plata kā autobānis, bet mašīnu gan maz. Kādreiz būvēta kā intensīvs tranzītceļš, bet nu laikam tirdzniecības sakari ar Baltkrieviju vairs nav tik cieši. Tāpēc šai apvidū valda pamestība. Kaut kur netālu no baznīcas lēni slīd kāds pajūgs ar vecīti ratos. Tipiska ainava. Ceļš atrodas, līku ločiem tas pieved pie varenās sakrālās celtnes. Izrādās, tā ir negotiskā stilā veidotā Līksnas jeb Svētās Sirds katoļu baznīca, kurā reiz kalpojis Juris Vaivods. Īss vēsturiskais apraksts, kas piestiprināts pie baznīcas sienas, stāsta, ka tā celta 19. gadsimtā reizē ar Daugavpils cietoksni un savi nopelni te esot Krievijas caram Aleksandram 1. Kādi, to īsti nevar saprast. Valsts pārmaiņās sakrālo celtni nosargājuši iedzīvotāji. Mēs baznīcā netiekam. Nav arī ziņu, kad tā darbojas, vai ir atvērta tūristiem. Caur vitrāžām var manīt, ka iekšā, šķiet, notiek remonts. Netālu no baznīcas tāds kā šķūnis. Nē, izrādās kaut kas līdzīgs vecajiem, no mūspuses jau pazudušajiem patērētāju biedrības veikaliņiem, kur pa gabalu ož pēc ķieģelīša, gumijas zābakiem un pelēm. Pārdevēja par baznīcu pastāstīt nezin. Turpmāk vēl.