Mārtiņš Vērdiņš raksta grāmatu par Mirdzu Martinsoni

Mazliet viņu pazīstu Par teātra dekoratora piezīmēm aktieris Mārtiņš Vērdiņš sauc savu topošo grāmatu par Dailes teātra aktrisi Mirdzu Martinsoni. Ideja par grāmatas rakstīšanu radusies pavisam nejauši – ar nelielu rakstiņu žurnālam „Latgale”. Tā kā tas izdevās visnotaļ interesants, sekoja piedāvājums rakstīt grāmatu. «Man nebija, kur sprukt,» smej Mārtiņš Vērdiņš, piebilstot, ka viņš piekritis ne vien uzrakstīt grāmatu, bet arī pats izveidot tās vizuālo noformējumu. «Grāmatā nebūs nevienas fotogrāfijas, tikai mani zīmējumi – veidoti ar zīmuli un tušu. Protams, tajos lielākoties būs Mirdza dažādos savas dzīves posmos: gan bērnībā, gan jaunībā, gan teātra un kino lomās, gan savā privātajā dzīvē kopā ar abiem bērniem.» Mārtiņš Vērdiņš stāsta, ka grāmatā būs atspoguļota Mirdzas Martinsones dzīve ne tikai teātrī, bet arī ārpus teātra sienām. Gan aktrises pašas skatījumā, gan autora vērojumos, daudzus gadus esot viņai cieši blakus. «Es jau arī tomēr mazliet viņu pazīstu...» klusi piebilst aktrises dzīvesbiedrs. Gribētu būt uz skatuves Kopš Mārtiņš Vērdiņš ir prom no lielās Dailes teātra aktieru saimes, no kuras, kā viņš pats saka, tika izšauts kā korķis no šampanieša pudeles, aktieris pārkvalificējies par dekoratoru. Tieši par šo profesiju viņš savulaik esot sapņojis – bērnībā Mārtiņš bieži gāja tēvam līdzi uz teātri (Mārtiņa tēvs bija aktieris. – aut.) un parasti nozuda teātra darbnīcā pie māksliniekiem, kas veidoja izrāžu dekorācijas. «Taču dzīve iegrozījās citādi, un es izmācījos par aktieri. Un nu – pēc vairāk nekā četrdesmit uz Dailes teātra skatuves aizvadītiem gadiem – dzīve ar mani izspēlē joku, piedāvājot man kļūt par teātra dekoratoru...» Protams, laikā, kad daudzi cilvēki ir bez darba, Mārtiņš Vērdiņš priecājas, ka var strādāt. «Es taču esmu savā teātrī, saviem bijušajiem kolēģiem veidoju darbības vidi. Protams, es gribētu būt uz skatuves... (Pauze.) Daudzi aktieri saka, ka teātris ir viņu būtība, ka viņi bez teātra nespēj pat elpot. Ar mani ir tāpat. Jā, es varu darīt visādus darbus, kā to savulaik arī esmu darījis, bet cilvēks nekad nebūs apmierināts, ja viņš nedarīs to, kas viņam vēlēts no dabas...» Fragmenti no Mārtiņa Vērdiņa topošās grāmatas par aktrisi Mirdzu Martinsoni: Maskačka. Netālu Centrālā stacija. Pagalms, kantains kā aka, kam virsgalā lūka Dieva vērīgai acij. Namu sienas tumši brūnganā krāsā, nespodri logi, jo mazgāti tie tūlīt pat nokūp. Laukuma vidū viens koks, ābele laikam. Mazulīt, kas atdzinis tevi no Pierīgas dārziem uz pilsētas nostūri tumšo krekliņā vienā? Kociņš ielauzies zemītē, spītējot akmeņu kārtai cietai. Pakluss. Reti redz gājējus. Lūk, klibodams aizstumjas sētnieks, tad viegli un gaisīgi, kā dejojot tango, slīd slota un liekšķere liela. Viņiem visiem tikšanās vieta. Ir iela. Aizgrīļo dzērājs no ceturtā stāva ar kārnu sunīti saitē. Bieži te vakaros trokšņo tik skaļi, ka jāsit pret griestiem ir slotaskāta galu, atstājot krītā aplīšus mazus. Dažkārt pagalmā ieklīst nažu uztrinējs kāds, stiepjot uz muguras līkās tecilas rāmi, aicinot dziedošā balsī visus pie sevis, kam mājās kas asināms būtu. Tad, kādu brīdi slīpējot asmeni spoži, lec dzirkstis, gaismojot pagalma telpu gluži kā teātra skatuvi dižu. Pagalms – skatuve, savdabā vieta iztēles izrādēm krāšņām. Aktieri? Saprotams – Mirdziņa, vēl Maruta, Māris... Tad Valdiņš un Raitis – sētas puišeļi mīļie. Cepina saule, līst lietus vai puteņo, tie kā gvardi stāv vējā, gaidot rotaļu biedreni labo, kura šobrīd lēni trin kāpnes no dzīvokļa sava trešajā stāvā uz pagalmu lejā, turot plaukstā desmaizi smagu. Ja kādreiz ar'' kavējas tā, un gvardiem tas ir jau «līdz brošai», tad Valdiņa svilpiens šerps ietriecas meitenes loga rāmī kā nazis. Svilpienu šo Mirdza varētu pazīt starp pasaules sirēnām daudzām. Tagad, kad visi ir kopā, var izrāde sākties. Bojeviks īsts. Šķūnīši, trepju un vārtrūmes izmaltas tiek, pašu un kaimiņu pagalmi tumšie, vienīgais koks apspēlēts tiek cīņā ar naidnieku ļauno. Kariņš iet vaļā kā jaunlaiku filmās. Vienreiz kaujas karstumā spīvā komandai jāpārvar šķūnīša siena slīpa. Uzdevums – nokļūt uz jumta. Pirmais kāpj Raitis, tad Valdiņš, tad Mirdza. Laikam tāpēc, ka sievieša cilvēks ir fiziski vājāks, šī grib ieķerties Valdiņam kājā. Karā kā jau karā: misēkļu daudz. Ķērās kājās, ieķērās bikšu starās. Valdis kāpj augšup, bikses slīd lejup. Kas tā par sasodītu ligu? Izrādās, Mirdza, karājoties Valda bikšu stērbelēs garās, ar visu svaru, lejup slīdot, norauj līdz arī kaujinieka bikšu staras. Šķūnīša jumtā spīd dibens, apelsīna rozīgi kails. Valdiņa acīs niknums gail. Uzbrukums pajūk. Ir svarīgs kas cits. Stāvot augšā uz jumta, Valdiņš prasa uz leju: «Mirdza! Kāpēc tevis dēļ esmu es pliks?» «Ma–a–anis dēļ?» No lejas nāk šņāciens pikts, tad rekordaugsts lēciens uz jumta un Mirdzas nagi Valdiņa cekulā ieklūp kā likts. Draudzība vējā? Tā domājat jūs? Nē, rīt pagalmā atkal svilpieni dzirdami būs, būs jāskrien tad lejā, būs cekulā caurums, būs spēles līdz naktij, kad jāiet būs mājās, bet negribēs kājas uz to pusi iet. Būs spiegšana liela, kad vecāki abi un kaimiņu tante, aiz rokām un kājām pār pagalmu tumšo, uz pajumti dzimto atspērušies vilks. Būs! Citreiz istaba maza par spēles laukumu kļūst. No sienas līdz krāsnij stiepj virvi, palagu virsū, un trešajā stāvā Mirdzas istabā darbu sāk «teijāters». Tiek revidēts skapis, lai mātes labākās kleitas, apavus rastu, jo operu rādīšot. Operā skaļākā balss nu ir Mirdzai. Operas prīma. Prīmā! Bet, strādājot šādi, balss saitēm gan nākas ko turēt. Ilgi nav jāgaida klepuskāss klāt. Tesiens ir tāds, ka pat zemstāvā dzird, kur ebreju ārste solīda dzīvo. Viņa Mirdzas māmuļai saka: «Oi, kundze! Tas klepus nav labs. Dakterim meiteni rādiet!» Tad kādu reizi visa kāpņu telpa, no otrā līdz pat pirmajam stāvam ar iedzīves mantām ir pilna. Daktere aizceļo prom. Uz dzimteni etnisko. Izraēliju. Termins – Mirdziņas. Kā jau katrā minivalstī, arī Kārļmarksa ielas 109. nama mazajā teritorijā, ir savs salons. Fotoateljē. Tur, pie vajadzības, labs fotomeistars dažu dienu laikā izveidos jūs, tevi, un tiešām varēsiet pat pazīt sevi. Jāatzīst gan, ka ir bijušas dažas reizes, kad meistaram jāatbild uz kautro jautājumu: «Piedodiet, vai tad tas esmu es?» Lai nu kā, bet šad un tad ateljē pakalpojumus izmanto arī Martinsoni. Liels un patīkams ir visu pārsteigums, kad kādā dienā reklāmas skatlogā vienā, mākslinieciski veidots, Mirdzas portrets noraugās ņirbošajā ielā. Skatiens, pārklāts ar maigu atmiņu plīvu, pievērsts vietai uz ielas, kur pirms kāda laika rit īsti spāniska temperamenta piesātinātas melodrāmas pēdējais cēliens. Lūk, kā tas bija: Pagalma rotaļu laikā, mums zināmais gvardists Valdiņš, bangotu jūtu vadīts, piespiež draudzeni Mirdzu treprūmes sienai vēsai, krītot tās priekšā uz ceļgala viena, piesolot roku, karstu sirdi un mīlu! «Es mīlu!» Grāfiene Mirdza nav mierā. Lai pierādot teikto! «Pierādīt? Ā! Lūdzu! Man tas ir veicams! Ejam uz ielu!» Pa ceļam ausaine ielido kastē, kur drazas tiek bērtas, kažociņš uzkaras veikala durvju rokturī līkā. Iela. Nāk trolejbuss grūts. Ar roku vēzienu platu, izrāvis kreklam pogu pie kakla, bruņinieks Valdiņš nogāžas Kārļmarksa prospekta sālsputras vidū, tieši tai vietā, uz mata, kuru Mirdziņas ģīmetnes acis nu skata. Ir vadītājs šausmās. Trolejbuss slīd! Ārprāta dusmās šoferis izlec no troļa, gulošo puiku aiz krekla apkakles kā kucēnu paceļ un krata un krata. Kā vecmeita ķisenu asarām pilnu. Pie ateljē loga jauneklis stāv un raugās meitenes portretā jaukā. Zum aizstiklē jautājums: «Bruņiniek Valdiņ, vai tas esi tu?» Sagatavojusi Līga KALĀCE