Dzīve ir kaifa pilna! (26)

Kļuvis skvoša kluba "RK Skvošs" prezidents. Radio "Naba" viņa balss dzirdama raidījumos "Brīvais vilnis" un "Nakts pilsonis". Aizrāvies ar fotografēšanu, austrumu cīņām un snovbordu. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, neaizmirstot atzīmēt viņa sapni iegūt pilota licenci. Žurnāls "Septiņi" stāda priekšā Robertu Klimoviču! Izrāpties ārā no bedres... Lielu daļu manas pašreizējas dzīves veidojusi iepriekšējā pieredze. Tā mani pārliecinājusi, ka gribu dzīvot tā, kā to daru tagad. Savā „iepriekšējā dzīvē” nonācu līdz krīzes punktam, „galīgam dibenam”. Katram tas ir citādāks – vienam tā ir gulēšana stacijas laukumā. Man tā bija nokļūšana emocionālā bedrē un tukšumā. Pazaudēju draugus, vajāja lielas finansiālas problēmas, pasliktinājās veselība. Biju pilnībā atkarīgs no dažādām narkotiskām vielām. Noziegums bija mana ikdiena. Kad mani tuvākie cilvēki vairs nespēja mani pieņemt un piedot, biju spiests savu dzīvi mainīt. To turpinu darīt katru dienu jau teju trīs gadus. Mīlestības trūkums un nespēja būt laimīgam – tas ir jebkuras atkarības pamatā. Šīs lietas ir ļoti viltīgas. Sākotnēji, kā jau visiem narkomāniem, man likās – es atkarīgs nekļūšu, kad gribēšu, vairs nelietošu. Faktiski tā tagad ir – nelietoju, jo gribu būt skaidrā. Taču tas izklausās daudz vieglāk, nekā ir īstenībā. Es to saucu par brīnumu. Statistika liecina, ka no vēža cilvēki izārstējas biežāk nekā no narkotikām. Organisms ar laiku pierod pie narkotiku radītās mākslīgās laimes sajūtas. Taču sajūtu receptori pamazām atrofējas, parādās emocionālais tukšums – vajag vēl un vēl. Saņemot devu, var dzīvot un eksistēt, bet kaifa vairāk nav. Problēmas rada tas, ka mūsu sabiedrībā narkomāns ir izstumtais – persona non grata. Vārds narkomāns ir sinonīms vārdam noziedznieks. Taču tā arī ir - jebkura saistība ar narkotikām var draudēt ar krimināla panta piemērošanu, un tāpēc ir grūti par to runāt. Man daudz palīdzēja citi cilvēki un Dievs, bez viņiem nebūtu tās laimes sajūtas, ko esmu guvis šodien. Tāpēc uzskatu, ja es spēju kādam palīdzēt, man tas jādara obligāti. Kopā ar cilvēkiem, kas izgājuši līdzīgu pieredzei, esam dibinājuši Skaidras apziņas izaugsmes fondu. 13. novembrī "Sapņu fabrikā" rīkosim labdarības koncertu ar vairāku populāru mūziķu piedalīšanos, lai šīs problēmas aktualizētu sabiedrībā. Šajos trīs gados esmu ļoti daudz strādājis ar sevi un citiem narkomāniem, kuri cenšas atrast savu ceļu. Ārstēšanas process turpinās. Šī slimība ir uz visu mūžu - nevar apēst tabletīti un izārstēties. Mani no lietojoša narkomāna atdala tikai viena deva. Nedod Dievs, ja to paņemšu – būšu atpakaļ tajā pašā bedrē. Tāpēc vienmēr to atceros, lai nekad tur neatgrieztos. ...lai saprastu, cik dzīve var būt piepildīta Kad sāku dzīvot skaidrā, uzzināju, cik daudz foršu lietu vispār pastāv šinī dzīvē. Gribas tik daudz ko izbaudīt, bet visam nemaz nepietiek laika. Sākumā mani mocīja šausmīga vainas izjūta un kauns. Bija grūti pieņemt, ka esmu varējis būt tāds kretīns. Tad sapratu, ka šī slimība par tādu padara jebkuru, narkomāns nevar būt labs cilvēks, nekrāpties un nemelot. Visgrūtākais tagad ir būt godīgam pašam pret sevi. Sapratu, ka man nav jājūtas vainīgam, bet jāzina atbildība savā un citu cilvēku priekšā par to, ko daru šobrīd. Jālabo sava dzīve, nevis jādzīvo pagātnē, vaimanājot par to, ko sadarīju. Kurš tad ir bez grēka? Neviens! Tie, kas tiesā un bļauj visvairāk, arī nav svētie. Taču šīs lietas es negribētu kustināt. Tāpat kā sevi, tā citus man nedrīkstu tiesāt. Tas ir Dieva ziņā. Man jālabo savas kļūdas, un es cenšos to darīt diendienā. Ne vienmēr man tas izdodas. Gadās arī jaunas kļūdas. Taču es mācos dzīvot, un trīsdesmit gados to darīt nav viegli. Līdz ar manu pārveidošanos, mainījās arī cilvēki apkārt. Ja iepriekš likās, ka dzer un narkotikas lieto visi, tad tagad atklāju, ka tā nav. Daudzi dzīvo pēc cita dzīves modeļa. Ar lielu prieku un pateicību šo cilvēku grupu pārstāvu arī es. Skvošs – spēle ar emocijām Tolaik, kad sāku jauno dzīvi, tenisam līdzīgā spēle skvošs bija kaut kas jauns. Pamēģināju, un tas aizrāva. Ar skvoša palīdzību varēju sevi savākt, atgūt veselību un darbaspējas. Spēlējot varu izlādēt savas negatīvās emocijas. Dusmas paliek laukumā, es nekrāju un nenesu tās sevī tālāk. Kamēr man nav pašam sava sporta kluba, skvoša attīstību un jaunu dalībnieku piesaisti realizēju ar sporta kluba Ķeizarmežs palīdzību. Austrumu cīņas mācītāja vadībā. Vaicājot, kā tas nākas, ka apmācību Austrumu cīņās Roberts guvis pie luterāņu kristīgās ticības sludinātāja Ivara Dzelmes, viņš skaidro, ka tur nav nekā neparasta: „Liela daļa cilvēku, kas kļuvuši par mācītājiem, ir izgājuši garu meklējumu ceļu un atraduši sev pieņemamo arī Austrumu kultūrā. Un maldīgi domāt, ka šis sporta veids saistāms ar brutalitāti. Salīdzinot ar boksu vai dažiem karatē novirzieniem, šīs cīņas drīzāk ir ļoti maigas. Vienmēr cenšamies dozēt sitiena spēku, kontrolēt roku. Tas nav nemaz tik viegli.” Lidojums ar dēli. Snovbords sniedz daudz ekstrēmu sajūtu. Man patīk braukt arī ar distanču slēpēm, taču laižoties no kalna priekšroku dodu snovborda dēlim, jo tā var izbaudīt daudz vairāk nianšu. Braucot pa tikko sasnigušu sniegu, sajūtas ir vienreizējas. Tu vienkārši lido... Dzīve bez gaļas un TV Esmu pārliecinājies, ka cilvēks var iztikt bez gaļas. Arī vēsturē ir liecības, kas pierāda, ka dzīvniekus medīt cilvēki sāka tikai tad, kad, ledus laikmetam sākoties, citu barību iegūt kļuva apgrūtinoši. Lopi, kas tiek vesti uz kautuvi, pārdzīvo nenormālas bailes. Tās nekur nepazūd, šī negatīvā enerģija paliek gaļā. Kopš to neēdu, iekšējās sajūtas ir daudz citādākas. Pēc taukainām karbonādēm un kotletēm cilvēku moka smaguma sajūta. Es pēc ēšanas jūtos viegli, ir liels enerģijas pieplūdums. Televizors man ir, taču skatos tikai ziņas un sporta pārraides. Esmu sapratis, ka TV savā ziņā degradē cilvēka attīstību, jo tā piedāvā gatavu produktu un pašam nekas nav jādomā. Var skatīties seriālus, realitātes šovus – lūrēt citu dzīvē, citu guļamistabās, citu „sūdos” un par savējiem nedomāt. Tas iztukšo! Ir vajadzīgs darbs ar savu iekšējo pasauli. Balss ēterā. Biju redzējis, ka Krievijā ir speciālas televīzijas programmas atkarīgajiem. Zināju, ka Ukrainā ir šai tēmai speciāli veltītas avīzes. Citur par to runāja, bet pie mums nekā tāda nebija. Tā kā pazinu radio Naba direktoru Madaru Stramdieri un man jau sen bija vēlēšanās izveidot ko līdzīgu, zvanīju viņam, lai pastāstītu par savu ideju. Vienlaikus satikos ar Robertu Gobziņu, kas arī tolaik sāka dzīvi skaidrā. Tā tapa programma "Brīvais vilnis". Pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā radās doma veidot pašam savu raidījumu. Tolaik "Nakts pilsonī" aicināju izteikties cilvēkus, kuri domā citādāk, nekā pieņemts oficiāli. Ar laiku abi raidījumi pierādīja savu dzīvotspēju. Intervēju cilvēkus, viņi skaidro savu pasaules uztveri, viedokli par dažādām lietām. Vienā no raidījumiem uzaicināju Alfrēdu Rubiku. Zinot viņa uzskatus, daudzi baidās ar viņu pat runāt. Bet arī viņam ir daudz kas interesants sakāms, vien jāmēģina to izvilkt ārā. Cilvēks, kas pelnījis ordeni. Esmu ļoti laimīgs, ka man ir ģimene. Mana sieva un meitas sniedz ļoti daudz mīlestības. Pēc iespējas biežāk cenšamies būt kopā – spēlējam skvošu, ceļojam, ejam uz kino, karsējamies pirtī, braucam ar riteņiem. Sievu Daci es ļoti mīlu un cienu. Viņa ir sieviete, kurai vajadzētu dot ordeni par to, ko viņa izturējusi, būdama kopā ar mani. Viņa dara mani laimīgu, prot mani neierobežot un vienmēr atstāt brīvu izvēli, kas man ir ļoti svarīgi. 18. oktobrī būs mūsu kāzu gada jubileja, taču kopā esam jau astoņus gadus. Kāpēc cilvēki nolemj precēties? Viņi apstiprina savu izvēli. Un pienāca laiks, kad man bija svarīgi to izdarīt. Cilvēki, kuri pēta šo kāzu bildi, parasti neizpratnē vaicā: „Vai jūs treniņbiksēs precējāties?” Gribējās, lai kāzas notiek savādāk nekā visiem. Noīrējām jahtu un laulājāmies jūrā. Bija briesmīga vētra, solīdajām drēbēm pāri vilkām siltākas. Dace novēmās zaļa, bet mācītājs nobijies turējās iekrampējies mastā. Taču atmiņā tā palikusi kā viena no laimīgākajām dienām mana mūžā.