Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Vatanens bija jutis tik lielas ilgas pēc brīvības, ka vienā mokošā dienā, zaķi klēpī turēdams, izgājis cauri sienai cietuma iekšējā pagalmā, pārgājis tam šķērsām pāri līdz ārējam mūrim, izgājis cauri arī tam, un ne viņš, ne zaķis pēc tam vairs nav redzēts. Cietuma sargi šīs bēgšanas mirkļos bijuši kā sastinguši ar savām mašīnpistolēm un harpūnām un nekādi nespējuši bēgļus aizkavēt." Jaunajā ārzemju romāna sērijā apgāds "Pētergailis" ir sācis un, cerams, turpinās piedāvāt latviski lasošajiem vēl nezināmu, bet pasaulē jau sen krietni cienītu ārvalstnieku labākos darbus.
Septiņdesmitie gadi jau labu laiku ir un, vēl tā vien šķiet, būs modes aktualitātes topā. Tamdēļ šo Pāsilinnas 1975. gadā tapušo grāmatu varam uztvert kā netīšu kompensāciju par trūkumu, kādu patiesi stilīgos ļaudīs radīs filmas “Almost Famous” jeb “Gandrīz slaveni” plānotā, bet atceltā rādīšana uz lielā Latvijas ekrāna. Nu ko, samierināsimies ar video, bet “Zaķa gads” gan grāmatas formātā ir pieejams katram kārotājam. Starp citu, tas ir ticis arī ekranizēts 1977. gadā režisora Risto Jarvas vadībā. Kuru cilvēku gan (un ne tikai 70. gados) kaut reizi mūžā nebūtu uzmācīgi vajājusi vēlēšanās pamest visu, kas ir, un aiziet mežā, jūrā, uz ledus vai citur, kur beidzot visi liktu mieru. Un ja vēl līdzi nāk kāds pieklīdis un tamdēļ bezgala uzticams krancis, kurš tevī saskatījis to vienīgo, kuram ir vērts ticēt… Arto Pāsilinnas varoni žurnālistu Vatanenu no mūžīgā ikdienas miega pamodina zaķis ar iespaidīgu dilemmu – vai nu iet bojā zem Vatanena mašīnas riteņiem, vai ar izmisīgu lēcienu meklēt glābiņu, līdzi raujot arī virsū braucēju. Pats sev negaidot, Vatanens no apnicīgas kantora rutīnas nonāk purvā, degošā mežā, pie ziemeļbriežiem… Un tieši tur viņš pirmoreiz itin nostalģiski apjauš jaukāko no atklāsmēm - viņu vairs nenomāc doma par to, ka nāksies šo darbu veikt līdz pat mūža beigām. Katrā laikā ir bijis savs londons, kas vedinājis pagurušo cilvēka prātu svaigas vēsmas meklējumos. Pāsilinna ir viens no viņiem – londoniem. Somi iesaukuši viņu par tautas terapeitu un labu nodokļu maksātāju, ja reiz kopš 1971. gada gandrīz ik gadus izdots pa romānam, pavisam to ir 26, un gan jau būs vēl. Pāsilinnam miera nav, un tais brīžos, kad nerakstās, viņš tik un tā turpina kustināt smadzeņu krokas un - šeku reku izgudro kaut ko lauksaimniekiem būtisku. Šis autora gara nemiers manāms arī "Zaķa gadā", kur notikumi attīstās itin negaidīti un jautri. Kas gan vēl laiskai atpūtas lasāmvielai vajadzīgs? (Arto Pāsilinna, “Zaķa gads”, R., “Pētergailis”, 2000, Matīsa Treimaņa tulkojums)