Filmas centrā pedofilijas upuri – jauni vīrieši, kuri bērnībā cietuši no Lionas mācītāja Bernāra Preinā seksuālās varmācības un nu paši kļuvuši par savas traumatiskās pagātnes izmeklētājiem.

Atbildot uz žurnālistu jautājumu par to kā filmu uzņems katoļu zemēs, kur baznīca ir būtiska daļa no to kultūras un vērtību sistēmas, režisors atbild: "Zīmīgi, bet pirmās valstis, kuru pārstāvji iegādājās filmu, bija tās, kuras var saukt par izteikti katoliskām, piemēram, Spānija, Itālija un daudzas Latīņamerikas valstis. Ir svarīgi, ka viņi filmu vēl nebija redzējuši. Domāju, ka tam ir tieša saistība ar to, ka pedofilijas precedenti notiek arī viņu zemēs. Es ļoti ceru, ka ar filmas palīdzību varētu sekmēt kādas izmaiņas baznīcā, kā arī tiesvedību, pierādījumus un liecības.

Filmā tas arī izskan – vārdi «mācītājs» un «pedofilija» nedrīkstētu atrasties vienā teikumā. Vārdi ir spēcīgi, bet māksla ne vienmēr seko taisnīgumam.

Vēl vakar runāju ar vienu filmas izplatītāju Itālijā, kurš vēlas parādīt šo filmu arī pāvestam Franciskam un kardināliem."

Ko varētu darīt lietas labā?

"Domāju, ka baznīcai ir nepieciešama morālā renovācija. Jāatzīst, ka ir radusies liela plaisa starp to, ko tā cenšas noslēpt, un realitāti tai apkārt. Ja mēs padomājam no cita aspekta, šī varas hierarhija ir izteikti maskulīna – tā ir pēc vīrieša sapratnes veidota. Viss pārējais, kas tas nav, tiek izskausts vai ir mazāk vērtīgs," stāsta režisors.

Pilnu interviju ar Fransuā Ozonu lasiet izdevumā "SestDiena".

Filmas reklāmas rullītis (franču val.)