"Kāpēc mēs kā sabiedrība esam tik zemu nonākuši?" - Ralfs Eilands nāk klajā ar emocionālu paziņojumu par homofobiju Latvijā

Mūziķis Ralfs Eilands sociālajā vietnē "Facebook" nācis klajā ar emocionālām pārdomām par kādu sasāpējušu tematu, atklājot, ar kādu nepatīkamu situāciju viņam nācies saskarties. 

"Vakardien Londonā, ejot pa ielu, paķēru no avīžu stenda bezmaksas laikrakstu. Tur pirmās lapas ziņa, ka Londonā notiek Praids. Padomāju, ka jāaiziet paskatīties, vēl jo vairāk, jo mani vecāki stāstīja, ka ir bijuši Anglijā uz Jaunā Gada gājienu, kā arī kaut kādu afroamerikāņu kultūras gājienu, un tie parasti esot visai krāšņi pasākumi. Aizgāju, apskatīju, patika! Tad es ieliku soc. tīklos ziņu, ka, lai arī mans mērķis Londonā bija Stīvijs Vonders, nejauši nonācu Praidā, to es apskatīju, tas man patika un vispār cilvēkiem vajag vienam otru mīlēt. Parasta, nevainīga ziņa, vai ne? Patiesība izrādījās pavisam citādāka..." - savu sakāmo iesāk Eilands.

Viņš turpina: "Liels bija mans pārsteigums, kad pēc diviem fenomenāliem koncertiem, es atvēru savus interneta profilus un palasīju ziņas, ko man cilvēki raksta... Zeme atveries! Es tagad esmu “pedarasts, kaku stūmējs, garīgi slims izvirtulis, daunis” un vēl manā virzienā tika vērsti citi spārnoti izteicieni, kurus, manuprāt, inteliģenti, sevi realizējuši un kritiski domājoši cilvēki debatēs neizmanto.

Es pilnīgi nebrīnos, kādēļ mani draugi, kolēģi, paziņas, kuri ir homoseksuāli, negrib “izlīst no skapja”. Tas tak ir vājprāts, kas viņiem būtu jāpārdzīvo katru dienu ejot pa ielu, saņemot pretīgas, zemiskas vēstules un komentārus internetā.

Vai pēc šīs pazemojumu jūras es plānoju apstāties un aizvērt savu muti turpmāk, kad būs kāds temats, kas, manuprāt, ir jāpaceļ? Nē, paldies par stimulu man runāt vēl skaļāk."

"Es aizstāvēšu visus, kurus Latvijā kāds netaisnīgi abižo. Aizstāvēju nodokļu maksātājus (un citus), uzrakstot ar domubiedriem vēstuli Kultūras Ministrijai par AB Dambi, aizstāvēšu tagad arī seksuāli citādāk orientētos.

Man krīt uz nerviem, ka, tad kad es satiekos ar saviem geju čomiem, es ar savu draudzeni varu iet pa ielu sadevies rokās, bet viņi nevar, jo zina visu šito zampu, kura nāks viņiem pāri pat no nejaušiem garāmgājējiem.

Respektīvi – es savu mīlestību afišēt varu, bet viņi to darīt nedrīkst. Viens kungs no šī konkrētā pāra pat man nekad dzīvē nebija pateicis, ka ir gejs. Es to uzzināju tikai pēc vairāku gadu draudzības, kad man kāds cits to pačukstēja ausī. Viņš vispār man neuzbāzās ar saviem guļamistabas piedzīvojumiem, ko nevarētu teikt par maniem hetero paziņām brīdī, kad mēs esam bārā vai pirtī. Tādās kompānijās vienmēr parādīsies kāds, kurš dižojās, kā pirms nedēļas “krāmēja kādu beibi” pēc trakas nakts Vecrīgā. Man ir ļoti žēl, ka mēs esam raduši aprunāt to, kas mums ir svešs vai nesaprotams. (..) Kāpēc mēs kā sabiedrība esam tik zemu nonākuši?" raksta mūziķis.

"(..) Es aicinu savus kolēģus turpmāk nekautrēties publiski izteikties par sev sāpošām lietām, jo tās idejas, kuras mēs runājam aizkulisēs ir labas, dažiem tik pietrūkst drosmes to pateikt publiskā telpā. Vakar pēc mana Praida ieraksta, man atrakstīja draugs, ka es esmu drosmīgs. Es viņam teicu, ka viņa pasaulē tā ir drosme, manā pasaulē ikdiena. Pamēģiniet trīs reizes izteikt skaļi savas sajūtas, domas par kādu vārīgu tematu, neraizējoties, ko par to teiks apkārtējie, un ceturtā reize nāks jau pati no sevis un pavisam nepiespiesti... Ja mums nepatīk sabiedrība, kurā dzīvojam, tad tai jāpalīdz pilnveidoties un augt. Nebūs tā, ka vienu dienu nolaidīsies vīriņš no Mēness ar brīnumpulveri, kurš visiem liks mīlēt un draudzēties. Nē, tas tā nenotiek, tas ir jādara mums visiem ikdienā un tikai varbūt mūsu nākamā paaudze jau būs maķenīt skaistāka par mums," vēsta Eilands.

Uz augšu