Salai tika piebūvēta milzīga betona siena, kas to pasargātu no postošajiem taifūniem, bet pilsētas iekšienē cita pēc citas tapa blokmājas, skola, bērnudārzs, slimnīca, jumtu dārzi, veikali un pat arkādes spēļu zāle, kino, peldbaseins un naktsklubs. Sākotnēji dzīve uz salas bija teju vai mietpilsoniska - salas vīrieši strādāja ogļraktuvēs, bet sievietes veica vienkāršus darbus vai rūpējās par mājsaimniecību. Taču ilgi miers uz salas neuzkavējās. 

Sākoties Otrajam pasaules karam, strauji pieauga pieprasījums pēc dažādiem izejmateriāliem, tostarp oglēm, taču salas iedzīvotāji nespēja apgādāt valsti ar nepieciešamo ogļu daudzumu īsā laikā. Lai ātrāk un lielākā daudzumā ogles nonāktu pie japāņu karaspēka, uz salu nosūtīja karagūstekņus no Ķīnas un Korejas un lika tiem strādāt pazemes un zemjūras ogļu raktuvēs. Darba apstākļi raktuvēs bija ārkārtīgi skaudri - vergi strādāja neēduši, 30 grādu karstumā un 95% gaisa mitrumā. Jāpiebilst, ka Mitsubishi radītajās raktuvēs ar vergiem apgājās diezgan brutāli un nežēlīgi. Kara laikā aptuveni 1300 kara vergi mira pazemes iegruvumos un nelaimes gadījumos, pārguruma, nepietiekama uztura dēļ vai pašnāvībās.

Pēc kara beigām Hašimas salas iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, un 1959. gadā tas sasniedza maksimumu - 6,3 hektāru plašajā teritorijā dzīvoja 5260 cilvēki. Taču drīz vien Japānā ogles aizstāja nafta - ogļraktuves masveidā sāka savu norietu un Hašimas sala nebija izņēmums. Jau 1974. gada janvārī Mitsubishi oficiāli slēdza raktuves un aprīlī salu atbrīvoja no iedzīvotājiem. Pēc slēgšanas tūristiem vai nejaušiem ceļotājiem uz salas bija aizliegts izkāpt līdz 2002. gadam, kad Mitsubishi to atdeva Takašimas pilsētai. Īpašnieku maiņa ļāva salu apmeklēt dokumentālo filmu veidotājiem un fotogrāfiem, bet 2009. gadā salu atvēra tūristiem. Šobrīd sala ir lielisks piemērs tam, kas notiek ar pilsētu, kad to pamet cilvēki un to pārņem daba.