Apvienībā piedalās trīs pārstāvji no dažādām ziemeļvalstīm – Jākobs Jākobsons no Zviedrijas, Merri Heikkilā no Somijas un Bjarni Ārnassons no Islandes.

Aplūko TVNET foto no izrādes mēģinājuma.

Work in progress jeb rezidencē topošo izrādi skatītāji varēs novērtēt festivālā Re Rīga! 20. augustā pl. 20.00 Rīgas cirka arēnā; tā tapusi sadarbībā ar Rīgas cirku, un to varēs noskatīties bez maksas.

Kāda ir izrādes "Trīs vīri no ziemeļiem" galvenā ideja?

Merri: Iesākumā izrāde tapa ar domu radīt stāstu, kas balstītos mūsu ziemeļnieciskajā pieredzē. Mēs sākām pamanīt līdzības starp dažādām ziemeļu kultūrām. Mums visiem piemīt dažādi kopīgi ieradumi, no kuriem sākām veidot ko vairāk. 

Jākobs: Pamatā izrāde ir par mūsu galveno kopīgo īpašību – ziemeļnieciskumu. Tajā pašā laikā tā atklāj ne vien mūsu kopīgās un neparastās iezīmes, bet arī īpatnības, kas piemīt ikvienam. Iespējams, mēs tās neuztveram kā ko neparastu, līdz ievietojam tās noteiktā kontekstā un atklājam kā unikālas. Tas notika ar mums visiem trijiem. Mēs satikāmies cirka skolā Nīderlandē, kur atklājām, ka lietas, kuras mums visvairāk pietrūka, esot prom no mājām, bija mums kopīgas. Mēs neapzināmies, kas mums pieder, līdz tas ir zudis.

Jūs visi esat no ziemeļiem. Bet vai jums piemīt kādas izteiktas kulturālas atšķirības, kas, iespējams, ir traucējušas sadarboties?

Merri: Izrādes tapšanas gaita sākotnēji lika mums atklāt kopīgo vienam ar otru. Protams, vēlāk mēs sapratām – esam līdzīgi, bet ne vienādi. Mūsu kultūras tomēr ir attīstījušās dažādi un atstājušas atšķirīgu ietekmi uz tautu. Arī mūsu atšķirības sniedz iespēju būvēt izrādi tālāk un lūkot, kurp tas mūs aizvedīs. 

Bjarni: Individuālās īpašības katrā no mums bieži bija iemesls garām savstarpējām diskusijām, taču tās ir tikai ieguvums. Izrādē ļoti izteikti atklājas mūsu dažādās individualitātes.

Kad izlēmām šo projektu uzsākt, cilvēki mums teica, ka mēs varētu pat neko nedarīt, bet vienkārši stāvēt uz skatuves, un tas būtu gana intriģējoši.

Mūsu trio ir spēcīgais, bet klusais somu vīrs; garais un vienmēr smaidīgais zviedrs un islandietis, kurš visiem šķiet dīvains.

Jākobs: Tomēr jau visai agri mēs pieņēmām lēmumu, ka izrādes galvenā ideja nebūs atšķirīgais, bet gan kopīgais. Tāpēc mūsu priekšnesums ir par sanākšanu kopā, nevis nošķiršanos.

Vai ir kas tāds, ko mēs varam  saukt par ziemeļu humoru?  Kas tam raksturīgs?

Bjarni: Neesmu drošs, vai to var apzīmogot kā ziemeļu, bet vienāda humora izjūta ir viena no mūsu kopīgajām iezīmēm. Mākslas universitātē mums bija iespēja satikt daudzus studiju biedrus no, tā saucamajiem, “dienvidiem”, un mēs novērojām, ka viņiem piemita pavisam atšķirīgs humors.

Merri: Viņiem mūsu joki šķita smieklīgi, bet tas nav tāda veida humors, kādu viņi izvēlētos radīt. Viņi saprata mūsu asprātības no savas perspektīvas. Tāpēc man gribētos domāt, ka ziemeļu humors pastāv un izteikti atklājas  mūsu izrādē.

Jākobs: Ziemeļnieku humors ir ļoti rets. Tas ir noteikts, bieži sarkastisks un sauss. Man tā pamatā ir minimālisms – meklēt smieklīgo iespējami niecīgākajā materiālā. Un ne tikai humors, bet viss, ko mēs radām, ir ar nodomu darīt pēc iespējas vairāk ar pašu mazāko. Tāpēc arī joki, ko izpildām uz skatuves, ir nedaudz izteiktāki un vienkāršāki nekā mūsu ikdienā.

Jūsu izrāde, cik saprotams, ir arī par kafiju un adītiem vilnas džemperiem. Vai sanāk, ka laikmetīgais cirks pieļauj, ka apspēlēts var būt jebkas? 

Merri: Laikmetīgais cirks sniedz iespēju iekļaut sevī gandrīz visu, kas ir mums apkārt. Daudz no tā, kas redzams mūsu izrādē, esam ieviesuši tieši ar šādu pieeju.

Jākobs: Mūsu metode, radot priekšnesumu, ir ļoti piezemēta, mēs necenšamies sevi atklāt kā supercilvēkus vai kā citādi paaugstināt sevi. Uz skatuves mēs cenšamies būt tik dabiski, cik spējam, kā palīgu izmantojot priekšmetus, ar kuriem skatītājs spēj saistīties. Mēs vēlamies sniegt izjūtu, ka arī viņi var būt daļa no izrādes, ka nav nekādu barjeru. Kafija un vilnas džemperis ir daļa no mūsu ikdienas, kas simbolizē mūsu normālo dzīvi un cilvēciskumu vispārīgi. 

Kādu lomu izrādes tapšanā atstāj šī rezidences vieta - Rīgas cirks?

Jākobs: Šeit atrasties mums ir bijusi lieliska iespēja pievērst pastiprinātu uzmanību detaļām. Bieži mums ir nācies stādāt telpās, kas nepiedāvā tik daudz brīvības domāt ārpus esošā materiāla. Turpretī šeit mums ir apļveida skatuve, augsti griesti un plašums, pie kā neesam pieraduši. Mūsu rezidences noslēgumā mums tiek sniegta fantastiska iespēja uzstāties un tūlīt atrādīt savu veikumu plašākai publikai.

Kāpēc vispār vajadzīgs laikmetīgais cirks kā māksla? Kas ir tas, ko spēj dot un radīt tieši cirks?

Bjarni: Tā ir skatuves māksla, kas, manuprāt, ne sevišķi labi var tikt atklāta ekrānā, tāpēc cirks cilvēkus izved laukā no mājām. Skaistais laikmetīgajā cirkā ir tas, ka tā pamatā ne vienmēr ir jābūt tīrai izklaidei – trikiem un jautrībai  – reizēm tas var kļūt lēnāks un atklāt dažādas emocijas, arī skumjas. 

Merri: Es domāju tas ir lielā mērā saistīts ar to, ko jau minējām iepriekš – laikmetīgā cirka mākslinieki atrod īpašu pieeju dzīves sīkumiem un atklāj tos citā gaismā. Redzot laikmetīgā cirka izrādi, skatītājam nereti tiek piedāvātas jaunas iespējas, kā aplūkot un uztvert apkārtējo pasauli. 

Jākobs: Pirms atklāju cirku, es biju darbojies dažādās citās performanču mākslas formās. Tomēr priekš manis laikmetīgais cirks ir viena no retajām mākslām, kas necenšas sevi nošķirt no skatītāja kādas pārcilvēcīgas virtuozitātes dēļ. Esmu apmeklējis mūzikas koncertus, kur mākslinieki ir spēlējuši tā, kā es nezināju, ka tas ir iespējams. Tas rada domu, ka es tā nekad nevarētu, varu vien baudīt. Bet laikmetīgais cirks ir iekļaujoša mākslas forma, kas ļauj skatītājam būt daļai no izrādes, jo tās stāsts ir par viņu.

Lasi interviju ar festivāla direktoru Mārtiņu Ķeberu šeit.