Mūsdienās būtu grūti iztēloties Parīzes ainavu bez tās slavenās Triumfa arkas, taču 18. gadsimtā tā piedzīvoja liktenīgu pavērsienu un tās vietā gandrīz stājās savdabīgs zilonis-strūklaka. 1758. gadā kāds ekscentrisks arhitekts - Čārlzs Ribērs radīja plānus un skices triumfa zilonim. Tas būtu bijis izklaides parkam līdzīgs veidojums, kura iekšpusē atrastos spirālveida kāpnes, kas vestu uz ziloņa vēderu, kur atrastos deju un orķestra zāle. No ziloņa snuķa šļāktos ūdens, bet no tā ausīm būtu dzirdams tā vēderā notiekošais orķestra koncerts. Pats zilonis būtu veidots no bronzas. 

Lai gan tieši triumfa ziloni tā arī neuzcēla, Napoleons parūpējās, lai tā vietā top cita celtne - Bastīlijas zilonis, kas tapa 1810. gadā, Lielās franču revolūcijas laikā nojauktā Bastīlijas cietokšņa vietā. Tiesa gan, šis zilonis bija mazāks, tas bija 78 metrus augsts, un veidots no ģipša, turklāt, darbs tika paveikts pavirši. Jau pēc desmit gadu pastāvēšanas, vietējie iedzīvotāji sāka sūdzēties pašvaldībai par žurkām, kas pārņēmušas ziloni un tā iekšpusē apmetušās uz dzīvi. Drīz vien, 1846. gadā, ziloņa modeli nojauca gar zemi. Slavenākā atsauce uz savdabīgo būvi ir minēta Viktora Igo romānā "Nožēlojamie".