Raidījumu “Latvieša labjūtas kods” mērķis ir atklāt holistiskas prakses, kas bijušas aktuālas senlatviešiem, tādējādi mazinot stresu un tuvojoties dabai. Tāpat tas ir mēģinājums man pašai augt garīgi un tikt galā ar senām sāpēm, ne tik patīkamām savas personības šķautnēm, kur, es ticu, man var palīdzēt tieši latviskā dzīvesziņa un pirts.
Reiz, sensenos laikos Dievs dalīja visām tautām zemes. Katrs nāca un prasīja, kādu zemi vien gribēja.
Latvietis neatnāca nevienā no nedēļas dienām un ieradās svētdien pie Dieva. Noņēmis cepuri, latvietis lūdza, lai Dieviņš viņam arī kādu zemes gabaliņu iedod. Dievs saka, ka šim viss izdalīts, kamdēļ nenāca nedēļas laikā, kad visiem dalīja, uz ko latvietis atbildēja: visu nedēļu strādāju – zemi aru, zirgus kopu, bērnus auklēju –, tagad tik brīva vaļa bija atnākt.
Dievs latvietim atbildēja: “Gribēju pats sev paturēt vienu mazu, jauku zemes gabaliņu pie jūras, kur ir zaļi meži, zili ezeri un svētība zemē pie katra zāles stiebra, kur dzīvot savā dieva zemītē, bet nu – ņem tad tu to.”
Tā latvietis tika pie zemes. Pie savas zemītes…
Nezinu, vai tas nāk ar gadiem vai no ikdienas skrējiena noguruma, bet pienāk brīdis, kad apsīkst iedvesma, un aizvien biežāk sev uzdodu jautājumu par savām saknēm, piederību, bet tādā likumsakarību un ritu/rituālu kontekstā, kurus intuitīvi it kā jūti, bet racionāli nevari izskaidrot un tādēļ vairies, nepieņem. Iepriekš daudz ceļojot un pirms pāris gadiem pirmoreiz nokļūstot īstā latviskās pirts rituālā, man radās doma/hipotēze, ka arī katra cilvēka individuālā laime kaut kādā līmenī ir saistīta ar etnisko, tautisko pasaules uztveri un izpratni.