Caur izpratni, ka kaut kādas manas sāpes radīja diskomfortu manā dzīvē, es sapratu, ka tikai caur vēl lielāku diskomfortu es varu to atrisināt. Tas bija stāsts par personīgo veselību un apziņu, ka man ir jāpaņem dzīve savās rokās, un pirts skola bija tas pats pirmais sākums, kas pavēra skatu uz dažādām stihijām un dažādiem notikumiem, kas notiek pirtī nedaudz savādāk, kā daļa cilvēku to redz Rīgā, strādājot birojā no deviņiem līdz sešiem vakarā.

Ūdens iepazīšana caur rūdīšanos un aukstumu, tas, ko šobrīd Māris māca arī citiem interesentiem, pamatā ir spēja paplašināt savu komforta zonu, vienlaicīgi strādājot ar zemapziņas stāvokļiem un uzlabojot gan fizisko, gan garīgo veselību, panākot līdzsvaru. Priekš Māra paša, ūdens nozīmē visu - tā ir savienošanās ar dabu caur diskomfortu, ko izjūt, atrodoties aukstā ūdenī, elpošana, pirts un gars.

Ja tu nebūsi līdzsvarā, tu zaudēsi, jo sliktā sajūta ir kā sods par to, ka nepareizi rīkojies ar savu ķermeni - tā atnāk slimības.

Lielisks piemērs, ko Māris sarunas laikā minēja ir par silto ģērbšanso, auksto laiku un iespējamību saslimt – mūs jau no bērnības radina, ka ir jābūt siltumā, citādi saslimsim, un šis slēdzis bieži vien tā arī nostrādā mūsu apziņā – ar to ir izskaidrojams tas, ka, sēžot vienā birojā pie atvērta loga, kādam ir auksti un kāds nākamajā dienā ir slims, kamēr cits – nē. Tas ir atkarīgs gan no ķermeņa fiziskās sagatavotības (rūdījuma) pakāpes, gan aukstuma un diskomforta uztveres kā tādas.

Pirms došanās uz ledus peldēm, Māris aicina uz nodarbībām atnākušos  izprast vārda rūdīšanās nozīmi un definēt katra individuālo mērķi, uzsākot šīs nodarbības. Laiks, kas esot jāpavada ūdenī, katram ir individuāls – pirmajā reizē cilvēks varot ledainā ūdenī mierīgi pavadīt trīs līdz četras minūtes, taču galvenais esot pārvarēt pirmās 20 – 30 sekundes, kad aizraujas elpa – ja šo posmu izdodas pārvarēt, iestājas miers, palielinās paškontrole un komforta zona – un tas jau ir nākamais solis uz pašizaugsmi.

Agrāk rūdīšanās tika asociēta ar peldēm ledainā ūdenī vai kontrastdušām, ko cilvēki parasti veica no rītiem. Pēc Māra domām, šāda pieeja nav pareiza, jo šādi aukstais ūdens ķermenim liek just adrenalīnu, kas vairo stresu ikdienā, tādēļ viņa nodarbībās cilvēki ūdenī sēž. Ir jāsaprot, ka ūdens ir veids, kā atrast balansu, nevis adrenalīns un stress.

Tā kā Māris ir arī pirtnieks, peldes aukstā ūdenī viņš pielīdzina tehnikām, ar kādām pirtī tiek panākts lidojuma un atdzimšanas efekts – tie ir kontrasti. Bet būtiskākā atšķirība ir tajā, ka, ja pirtī aukstā ūdens kontrasta brīdi nosaka pirtnieks, tad aukstā ūdenī iekāpt apzināti ir katra paša ziņā. Tā ir arī varēšana un gatavība paša spēkiem iet uz uzlabojumiem savā dzīvē un sevī pašā.

Tāpat kā pirtī, darbā ar ūdeni pazūd laiks, jo ledainā ūdenī nav aktuāli, kas notiks rītdien, līdzīgi kā pirtī. Nebija vārda "meditācija" dainās, bet pirts, ja mēs paskatāmies uz procesiem, kas tur notiek, ir meditācija – cilvēks tur pārdzimst, cilvēks tur piedzimst, pirtī viss notiek.

Ar ūdeni savās pirts procedūrās daudz strādā pirtnieki Inese Īle un Nauris Mālnieks, ar kuriem šoreiz tikāmies zilo ezeru zemē Latgalē, izcilā politiķa, garīdznieka, kultūras darbinieka Franča Trasuna mājā "Kolnasāta". Naurim saknes ir Latgalē, lai gan pats šobrīd dzīvo Rīgā, bet, kā smej Inese:

Mani uz Latgali atveda. Atveda un viss. Bet man te ļoti patīk, tāpēc cerams, ka ilgi un laimīgi.

Inese pirtszinības sākusi apgūt pie Līgas Reiteres, kas kādu dienu esot iegājusi Ineses kabinetā un paziņojusi, ka Inese būšot pirtniece. Inese gan teica, ka nebūšot gan, bet – te nu viņa ir, apguvusi mācības gan pirts, gan ūdens skolā.

Inese ar Nauri mani uzreiz uzrunāja ar savu vienkāršību un sirsnību, ļoti latgalisku vienkāršību un sirsnību – tādi viņi bija gan komunikācijā, gan pirtiņā – melnajā pirtiņā, kur nebija nekā lieka, tikai ūdens, slotiņas un sāls.

Par ūdeni gan Inese, gan Nauris saka, ka visdziednieciskākais esot dabiskais ūdens, tas arī ir visderīgākais pirtī – avota, akas, upes, ezera vai dīķa – viss, kas nācis no dabas, ir ar dabas spēku uzlādēts, un, ja šādu ūdeni izmanto pirtij un to uzlādē arī ar savu domu spēku, tad rezultāts esot neapšaubāms. Inese par ūdeni saka:

Ūdens ir šis virzītājspēks - reizēm upi, kas ir ūdens, salīdzina ar dzīvi, kur ir šis dzīves plūdums, bet mēs ar saviem mērķiem, ar saviem darbiem regulējam šo straumi, straujumu, arī tiekšanos uz priekšu.

Runājot par strukturēta jeb aizrunāta ūdens spēku, ko pirtnieki izmanto pirtī, ir svarīgi atcerēties un saprast, ka mūsdienās šī senču gudrība tiek plaši manipulēta un komercializēta - cilvēkam derīgs būs tas ūdens, kam viņš pateiksies un ko viņš strukturēs pats, protams, ticot ūdens dziedinošajam un attīrošajam spēkam.

Kā cilvēki ir iedomājušies, ka saliet ūdeni kaut kādā veidā strukturētu un pārdot veikalā? [smejas] Strukturējiet savu ūdeni paši! Bet veikalā pudelēs... nu, gar šīm pudelēm noiet daudz cilvēku, katrs ar savu smagumu, nastu, domu. Un ko tad viņi piestrukturē tam ūdenim klāt?

Līdzīgi ir ar ūdens dziednieciskajām īpašībām – lai gan gadā esot vairākas dienas, kad ūdenim piedēvē īpaši lielu spēku, gan Inese, gan Nauris uzsver, ka ūdens var būt svēts katru dienu tiem, kas darbā ar to veic mazu rituālu, pateicoties un piešķirot tam domu.