Kā atzīst Ivita, gan darbā medicīnas jomā gan pirtī, ir svarīgi reizēm ar cilvēku vienkārši aprunāties, jo katrs simptoms mūsu fiziskajā ķermenī ir kādas garīgi vai emocionāli radītas problēmas sekas, ko bieži vien var atrisināt arī bez medicīniskām manipulācijām, un Ivitas praksē ir bijuši piemēri, kad, izrunājoties un atrodot īstos iemeslus kādai iekšēji sarežģītai situācijai, pacientiem pat ir atceltas operācijas. Protams, tas var tik sasniegts tikai ja pats cilvēks ir gatavs ar to strādāt, un kā uzsver gan Ivita, gan Vilnis, šāda garīgā dziedniecība neaizstāj ārsta apmeklējumu un dziednieks nenosaka diagnozi.

Kā abi smej, Ivita un Vilnis ir kopā gan pirtī, gan dzīvē, jo dzīve jebkurā gadījumā savā ziņā ir pirts. Vilnis atklāj, ka pirts viņam pašam nesaistās ar bērnību, bet tā pie viņa atnākusi caur dažādiem skolotājiem un dažādām pieredzēm, un Vilnis ir saistīts ar pirtniecību jau aptuveni 20 gadus, un šobrīd, paralēli tam, darbojas kā garīgais dziednieks.

Ir pierādīts, un tas ir visiem zināms fakts, ka vispirms sāp emocionāli, un tikai kaut kad pēc tam sāp fiziski. Masieris strādā ar cilvēka fizisko ķermeni atbrīvojot savilktos muskuļus. Bet ja cilvēks emocionāli turpina justies slikti nemainot neko savos uzskatos, tad šie savilkumi pēc laika mēdz atgriezties. Garīgā dziedniecība, jeb garīgā muguras taisnošana, palīdz atbrīvot cilvēkam savilktos saistaudus, saistaudi atbrīvo muskuļus un savilktās vietas, kā rezultātā ķermenis atbrīvojas arī fiziski un mugura iztaisnojas. Brīvs prāts – brīvs ķermenis. Tāpēc to arī sauc par garīgo muguras taisnošanu. Garīgā taisnošana norit bez pieskaršanās fiziskajam ķermenim.

Ivita un Vilnis ne vien aizvien atklāj ko jaunu saistītu ar pirti un cilvēka iekšējo pasauli, bet arī dalās ar savām zināšanām arī ar citiem. Manis jau pieminētais skats uz pirti kā uz mākslu pie Ivitas un Viļņa atnācis no kāda zinoša pirtsmīļa, kurš pēc pirtiņas tā arī teicis – «tā nav vienkārša pirts ko jūs dariet, tā ir māksla». Un tā, redz, ir, ka cilvēki līdzās, līdzīgi kā pirts, parāda to, kas jau izsenis ir darīts vai justs, pavisam citā gaismā. Kā atzīst abi pirts meistari, zināšanas nedrīkst slēpt, jo tikai dodot var iegūt - «degošu sveci pūrā nedrīkst turēt – pūrs var nodegt!» Pirts ir māksla izmantot stihijas, mūzikas instrumentus un arī sevi kā instrumentu. Māksla sajust ar sirdi. Prast savienot šķietami nesavienojamo caur sirdi. Lai cilvēkā vienlaicīgi spēj būt miers un spēks. Un māksla ir ne vien pati pirts, bet arī spēja iedot tieši tik, cik cilvēkam konkrētajā brīdī ir nepieciešams. Ivita saka:

Un te ir jautājums – kurš to mākslu rada? Pirtnieks vai pirtsmīlis? Un te nav nozīmes tam, kurš to mākslas darbu rada, nozīme ir tieši pašam radīšanas procesam. Tā ir pašatklāsme – kā gūt baudu no tā, ka es darbojos. Tad kad es esmu pirtī, es vienā brīdī pati esmu instruments, kas atdod visu tā cilvēka vajadzībām, kas uz pirts lāvas dēļiem manā priekšā atrodas. Tā arī ir māksla, paņemt to krāsu tik, cik viņa ir vajadzīga. Tas nekas, ka man ir daudz dažādu krāsu, dažādu instrumentu, bet paņemt tajā brīdī tikai to, kas ir vajadzīgs, neparādīt visu.

Ivita intervijā stāstīja arī par trīs šamaniskajām spēka atslēgām, kas katram cilvēkam sevī būtu jāatrod, lai sevi pilnveidotu. Pirmā no tām ir spēja pieņemt dāvanas un tās dāvināt no sirds. Otrā – pateicība, spēja pateikties par to, kas ir, kas ir bijis un kas vēl būs. Un trešā – intuīcija, kas pasaka priekšā, vai kaut kas patiesi patīk vai nē, ko mēs patiesi gribam. Šo trešo atslēgu cilvēki esot aizmirsuši visvairāk, jo mūsdienu cilvēkam prasās visu redzēt skaitļos. Mūsdienu cilvēkam prasās, lai viņa prāts saprastu, kas ar viņu notiek, bet intuīcija iracionāla. Un šīs atslēgas var atrast pirtiņā.

Ivita un Vilnis savus pirts rituālus papildina ar dažādiem elementiem – tie ir gan mūzikas instrumenti, gan, protams, dažādi augi, ogas un medus, un arī māls – zilais un sarkanais, ko pirts meistari arī sauc par Latvijas zeltu, jo mālam piemīt vairākas būtiskas īpašības:

• Māls visefektīvāk spēj dziedināt locītavu saslimšanas, arī osteohondrozi, spondilozi, skeleta sāpju sindromus, radikulītu, elpošanas orgānu slimības, bronhītus, laringītus, poliartrītu, bet tam vajadzīga ļoti ilgstoša ārstēšana, arī reimatismu, locītavu sastiepumus. Māls veicina kaulu ātrāku saaugšanu pēc lūzumiem. Ar mālu var dziedināt arī gremošanas trakta patotloģijas. Māls ir arī medikamentu sastāvā.
• Nodrošina ādu ar mikroelementiem. Mālā ir kālijs, nātrijs, dzelzs, varš, silīcijs un alumīnijs, kam ir būtiska loma ādas atjaunošanā. Ja, piemēram, organismā trūkst vara un silīcija, tad āda ātrāk noveco, jo šie elementi piedalās elastāna un kolagēna sintēzē.
• Veicina asinsapgādi. Izteikti šīs spējas piemīt zaļajiem (domāts – zilajiem?) māliem, tāpēc tos var izmantot ne vien sejas maskām, bet arī apretcelulīta procedūrām. Šajā ziņā nozīmīgi ir sarkanie māli, kas satur vairāk dzelzi.
• Attīra ādu. Pirmkārt, tas notiek gluži mehāniski, jo māls darbojas kā pīlings - tajā ir sīkas, sīkas mikrodaļiņas, kas maigi noberž ādu un atbrīvo to no pārragoto šūnu slānīša. Otrkārt, māls piesaista un aizvada arī acij nesaskatāmo piesārņojumu - toksīnus un dažādas atkritumvielas, kas veidojas vielmaiņas procesos. Katram skrubim šādas spējas vis nepiemīt.
• Saglabā dabisko pH līmeni. Māls ir gluži vai ideāls skaistumkopšanas līdzeklis, jo tā skābju un sārmu līdzsvars ir ļoti tuvs ādas dabiskajam pH līmenim. Tas nozīmē, ka mālu maskas nemaina un neizjauc dabisko vidi, nenogalina vajadzīgos mikroorganismus uz ādas un neprovocē nevēlamu baktēriju vairošanos. Turklāt kā dabas produkts māls ir absolūti neitrāls, neizraisa alerģiju. To pat lieto kā pretalerģijas un ādas kairinājumu nomierinošu līdzekli.

Kā saka Vilnis, māls māca arī mieru un palīdz pieņemt lēmumus. Kad cilvēks ir noziests ar mālu un kad tas sakalst, kustēties ir sāpīgi, un kādu brīdi ir jāpaliek absolūta miera stāvokli. Tad var pabūt ar sevi un savām sajūtām lai vēlāk spētu attiecīgi rīkoties.

Šajā pirts reizē mēs arī cepām maizi melnajā pirtiņā, kas rituālā apzīmē garīgas un fiziskas pārticības vēlējumu kā arī – ir lielisks baudījums pēc pirts procedūras. Izkarsētā dūmu pirts krāsns ļāva izcept arī gardus ābolus.

Pirts kā māksla ar visiem tās elementiem ir vērsta uz to, lai iemācītu cilvēkam sajust, norādītu virzienu uz atbildēm sev svarīgiem jautājumiem, kas jāmeklē pašam sevī. Ivita uzsver, ka jāatceras, ka arī mūsu sapņi ir daļa atbilžu meklēšanas posma, tādēļ katru savu šāda veida pieredzi esot jāpieraksta, jo atbildes parasti neatnāk uzreiz, bet kā mazi puzles gabaliņi, ko vien cilvēks pats var salikt kopā.