Šis ir jau astotais raidījums, un, gribot negribot, gan raidījuma kārtas skaitlis un tā saturs, gan mans iekšējais stāvoklis atkal lieliski saliekas kopā vienā bildē. Skaitlis astoņi numeroloģijā parasti tiek saistīts ar karjeru, biznesu, finansēm un autoritāti, bet šī skaitļa nozīmīgākā simbolika ir – balanss, kas ir visa pamatā kā īstenā laimes atslēdziņa.

Šajā reizē tikāmies ar Latviju Pirts un SPA Asociācijas vadītāju un bramani Igoru Stepanovu, lai runātu par stihijām un cilvēka vietu, dzīvojot stihiju pasaulē, kā arī apciemojām pirts vecmeistaru Jāni Pavloviču, kas stāstīja par pirti no pavisam citas perspektīvas – pirti kā primāri fiziskās labjūtas atslēgu un pirti kā sporta veidu.

Īstenībā, viss "Latvieša labjūtas koda" cikls sākās no Igora. Pagājušā gada pirtnieku festivālā, kur piestrādāju, cepot pankūkas, Igors kā viens no organizatoriem nāca pie mums pusdienās. Kad es viņam pasniedzu pankūku, viņš ievēroja manu tetovējumu ar sunīti Rūžu, kas izskatās pēc vilcenes, un teica, ka par šo mēs vēl parunāsim. Un kad man ienāca prātā doma par sevis meklējumiem caur latvisko dzīvesziņu un pirti, mans pirtnieks Jānis Zustrups ieteica man uzmeklēt Igoru.

Man ceļš aizsākās gadus 30 atpakaļ apmēram. Tās bija padomju laiku beigas, es nodarbojos ar Austrumu cīņām un sapratu, ka galvenais nav spēks. Galvenais – doma un enerģija, jo cilvēkam ir apzināti jāsaprot, ko viņš dara. Ka ir kaut kas vairāk nekā mēs redzam un jūtam, un, protams, tā lieta bija ļoti interesanta, sāku to nopietnāk pētīt.

Pirmā nopietnā tehnika, ko Igors apguva, bija Ķīnas tautas medicīna. To Igors apguva Kijevā, bet tāpat viņš ir mācījies arī Krimā un Latvijā. Pirmā Igora skolotāja bijusi oma, jo jau no bērnības ģimenē gan vāktas tējas, gan iets pirtī. Ņemot vērā savu pieredzi un atbildot uz jautājumu, kādēļ katrai tautai tomēr ir tuvākas prakses, kas piekoptas viņa dzimtenē, Igors uzsver gan vietas piederības nozīmi ārējo apstākļu kontekstā, gan arī izceļ valodā iestrādātās gudrības.

Katrai vietai ir savs starojums. Es esmu bijis Indijā, orientējos ajūrvēdā, bet, ja mēs tā paskatāmies, dzīvojot šeit, Latvijā, mums nav kalnu, mums ir pilnīgi cits klimats, mums ir ko gaidīt – mums ir četri gadalaiki atbilstoši visām stihijām. Mums ir savs “kods” un uzdevums šajā Pasaulē. Tādēļ mūsu cilvēkiem nevajadzētu laimi meklēt tālumā, viņa jau tepat pie kājām ir. Senāk latviešiem bija tāds ticējums – tev vislabāk lietot to, kas aug tavā zemē un skan tavā dzimtā valodā, jo tas cilvēkam dod vajadzīgo spēku un piepildījumu. Bet svešzemju sadzīves lietas un mācības vairāk paredzētas tur dzimušajiem, tas nav mūsu sudrabs, nav mūsu senču mantojums.

Šoreiz ar Igoru vairāk runājām par mūs aptverošajām četrām stihijām – zemi [1], ūdeni [2], uguni [3] un gaisu [4].

Runājot par stihijām, Igors piemin Māras krustu, kas sevī attēlo visas četras stihijas ar cilvēku tā centrā ka virzītājspēku.

Uzzīmē vai iedomājies Māras krustu, to kas kustībā. Tajā ir arī cilvēka projekcija.

Uz krusta staras šķērsvītras jeb balkoniņa sēd attiecīgā dabas stihija. Pa vidu dzīvība, cilvēks, gars, dvēsele, apziņa, mugurkauls, kodols – vienalga kā sauc, tas ir tas apziņas spēks, kas visu tur kopā šajā realitātē. Caur krusta kustību stihijas pin bizi... cilvēks ir šo stihiju kopība, mūsu iekšējo un ārējo faktoru kopsumma. Un cilvēka gars nosaka, cik tālu kustība ies, kā degs šī cilvēka uguntiņa. Jo arī Māras krusts, kad aizdedzina to galus, griežoties kļūst par uguns krustu, par Visuma kustību, palīdzot cilvēkam augt, attīstīties un radīt.

Būtībā gan Māras krustam, Kāšu jeb Ugunskrustam, Laimas krustam ir kopīga sākotne. Visi šie krusti, ja novietoti uz leņķa, darbojas kā vērpjamais ratiņš, visi saistīti ar pamatstihijām, atšķiras vienīgi enerģijas pārnešanas mehānisms. Pats kodola (cilvēka) nodoms un motivācija.

Apjausma, ka cilvēks ir viena liela, nepārtraukti mainīga pinuma jeb Veseluma pilntiesīga daļa, ir katra "laimes krekliņa" pamatā, jo automātiski ieslēdz mūsos dabisko mehānismu būt noderīgam priekš visiem šajā Veselumā, jo citādāk nemaz nevar būt, ja Visuma haosu strukturē šis pinums, šī skaistā bize.

Kā stāsta Igors, katram cilvēkam ir kāda tuvākā stihija, kurā tas jūtas vislabāk, jo intuitīvi jūt, kas tā nepieciešama arī cilvēka virsuzdevumam un līdzsvaram, un Igoram pašam tā ir uguns.

Kā es uzzināju, ka uguns ir mana? Man tas nāk jau no bērnības. Pirmkārt, man no viņas nav bail, otrkārt, es jūtu palīdzību no uguns jebkurā izpausmē (vai tā ir liesma malkas plītī, sveces liesma vai sarkans apģērba gabals). Bet es arī skaidri apzinos, ka ar uguni es vēl tagad esmu uz “jūs”. Visam ir robeža, kurai tu nedrīksti pārkāpt, tad uguns pāri nedarīs, bet veidosies drīzāk cilvēka un stihijas sadarbība. Ir trīs uguns stāvokļi – ir iekšējais uguns, jebkurš no mums ir uguns (mūsu spēks, apņemšanās, griba). Tad ir ārējais uguns, tā ir gan fiziskā uguns (liesma), gan sabiedrības griba, kas veido notikumus mums apkārt. Un vēl galaktiskais jeb Visuma uguns, kas pastāv un atrodas nemitīgā kustībā neatkarīgi no mums. Un kad cilvēks atrod to savu zelta “tiltiņu”, lai savienotos ar savas stihijas garu visos līmeņos, tad veidojas līdzsvars un harmonija.

Likumsakarīgi gadu laikā izveidojies Igora uguns rituāls ar nosaukumu "Laimes krekliņš", kuru veicot ar stihiju, sevišķi uguns palīdzību, ir iespējams uzlabot jeb koriģēt cilvēka dzīves gājumu jeb pinumu.

Tas arī nāk no latviešu valodiņas – saka, ka cilvēks ir dzimis Laimes krekliņā. Viņa pamats ir kā josta, pinums, bize – cilvēciņš piedzimst baltā, smukā krekliņā (tīrs, nevainīgs), un iet viena strīpiņa. Otrā un trešā strīpiņa jau iet no dzimtas – gan tēta dzimtas, gan mammas dzimtas. Un ceturtā strīpiņa esi tu pats – ko tu savā dzīvē ar savu gribu un enerģiju uztamborēsi, tas arī būs.

Tas ir tas mūsu latviešu ģenētiskais kods jeb "Laimes krekliņš" – sajust sevi kā pinumu jeb bizi saitē ar visām dabas stihijām, senčiem un Visumu, lai apzinoties savu atbildību, gribu un spēku, Visuma haosā radītu savu laimīgo, ideālo PaSauli sev un apkārtējiem.

Šajā raidījumā, kas man pašai ir par balansu/līdzsvaru, bija ļoti interesanti iepazīties ar pirts profesionāli Jāni Pavloviču, kas pašu pirts rituālu tver mazliet atšķirīgi no pirtniekiem, pie kuriem biju viesojusies līdz šim.

Mums ziemeļu tautām ir tik maz saules, ka ja būtu vēl mazāk, prātā varētu sajukt, un to mēs jūtam, ejot pirtī. Pirtī mēs to varam kompensēt. To siltumu. Ne velti, jo tālāk uz ziemeļiem jo skarbāka pirts. Pirts priekš manis – tas ir Līgo vakars visa gada garumā. Tur ir zaļš, tā ir atpūta, tur ir silti. Miers, klusums. Kāds vairāk uz latviešu pagāniskajām lietām liek uzsvaru pirtī, cits uz SPA procedūrām. Es cenšos faktiski vispār neaizskart ezotēriskus un reliģiskus jautājumus, stāsti un dziedniecība – tas nav par mani. Pats galvenais ir just karstumu, just tvaiku, just siltuma un mitruma attiecības. Man liekas, galvenais, lai cilvēki jūtas komfortabli, ir labi atpūtušies, pabijuši citā vidē.

Jānis apguvis gan pirts, gan SPA un masāžas iemaņas, un, interesanti, ka gan Jānis, gan Igors, gan arī citi pirtnieki nereti nodarbojas ar austrumu cīņām, kas arī, bez šaubām, ir stāsts par ķermeņa, prāta un gara balansu/līdzsvaru un dziļāku sevis izpratni. Sportiskais gars ļoti labi raksturo Jāni gan ikdienas dzīvē, kur viņš strādā arī par cīņas mākslas džiudžitsu treneri, gan pirtī, kur, kā izrādās, pirtnieki arī sacenšas starptautiskā līmenī, pildot dažādas sarežģītības uzdevumus. Kā smej Jānis, jau no pašām pirmajām pirts sacensībām viņš pats ir tiesnesis, taču sacensībās ir piedalījies arī kā dalībnieks iegūstot godalgotas vietas starptautiskos turnīros.

Tiesneši vērtē kompozīciju, izmantojamos augus, cik viņi atbilst pēršanas procedūras deklarētajam mērķim, intensitāti, kulmināciju – vai pietiekami sagatavots augums ir. Jo sarežģītākas manipulācijas ar slotām, jo augstāks vērtējums. Mums ir kategorija "Ģimenes pirtnieks", kurā uzstājas bērni, un "Nākotnes pirtnieks", kurā piedalās jaunie pirtnieki ar pieredzi līdz trīs gadiem.

Pirts ar Jāni laikam bija visdisciplinētākā, kādā esmu bijusi, un tieši no tīrības un laika precizitātes viedokļa. Pēc katras pērtuvē iešanas reizes tā tika rūpīgi sagatavota nākamajam piegājienam. Katrs pērtuvē un ārpus tās uzturēšanās laiks – noteikts pa minūtēm. Un pats pēriens - lielisks! Lai gan pirtī šoreiz pavadījām pietiekami ilgu laiku, un arī siltums nebija mazs, nevienu brīdi nepalika karsti. Nevienu brīdi nebija smagi. Bija jautri, vienkārši un nesamāksloti. Vienā vārdā – fiziski baudāmi un profesionāli.

Latvijā pirts ir ļoti attīstīta, un mēs varam lepoties, ka pirts rituālu, kas tagad ir arī lietuviešiem, viņiem iemācījām mēs latvieši. Man prieks, ka pa šiem gadiem, kad es ar pirti nodarbojos, viņa no tādas padomju laikos ierastās tusiņu vietas ir pārvērtusies par vietu, uz kuru cilvēki brauc veselīgi atpūsties. Psihologi secina, ka cilvēkam vismaz četras stundas nedēļā ir jāpavada citā vidē, citā vietā, un lūk, pirts rituāls ir lielisks veids, lai to izbaudītu.

Četras stihijas un to nozīme:

[1] Zeme ir dievišķā izpausme taustāmā veidolā. Mūsu mīļās Māras valstība, kas atbild par visu materiālo. Tā ir visa pamats un stabilitātes apliecinājums. Drošība un miers, ilgstoša veidošanās un lēnas izmaiņas. Šie cilvēki vairāk paļaujas uz savām jūtām un praktisko dzīves pusi, nekā uz iedvesmu, radošo izpausmi vai citu zīmju intuīciju. Zemes zīmes ir tendētas uz formu, kuru viņu praktiskais prāts uzskata par reālu. Šīs stihijas pārstāvjiem reti kad ir vajadzība skaidrot, kā iekļauties pasaulē, kā nopelnīt iztiku un piepildīt savas vajadzības. Viņi neatkāpjas, kamēr mērķis nav sasniegts. Zemes zīmes pārstāvji ir uzmanīgi, apdomīgi, tradicionāli un uzticami.

Fiziski zemes laiku vairāk sajūtam rudenī. Lai arī daudzi vairs neievāc ražu, nepiepilda apcirkņus (izņemot tos, kam dārziņi), tomēr sava veida padarītā izvērtējumu šajā laikā veic gandrīz visi (ne velti septembrī nepamet sajūta, ka jāatskatās uz padarīto un sākas jauns posms, ne tikai skolēniem 1.septembrī). Ja cilvēka līdzsvarā trūkst zemes, ieteicams būt dabā un staigāt ar basām kājām, apgulties zālē vai nomesties uz ceļiem un iegrimt ar degunu zālē vai sūnās, ieelpojot zemes smaržu. Apģērbā palīdz visi raupjie un stiprie materiāli zemes krāsās, piemēram, brūns velvets, rupja adījuma džemperi, zaļas zeķes. Ieteicama arī akmens rotaslietu nēsāšana, kā arī kastaņu, ogu un sēņu vākšana.

[2] Ūdens kā dzirkstošs avots izlaužas no zemes dzīlēm, tas viļņo upēs, ezeros, un jūras plašumos. Ūdens var pārvērsties ledū un tvaikā. Ūdens sakrājas miglā un nokrīt kā lietus, sniegs vai krusa. Tas modina mūs vasaras rītos svaigā un veldzējošā rasā. Ūdens nemitīgi maina veidolu un tā raksturu var ietekmēt pat vismazākais šķērslis tā ceļā. Ūdens ir tik plūstošs, maigs un tik jūtīgs, taču tai pat laikā spēj būt stiprāks par akmeni. Ūdens zīmēm ir spēcīgs kontakts ar iekšējo emocionālo pasauli, viņi ir tendēti uz niansēm, kuras citi cilvēki pat neievēro. Tā kā viņu jūtas ir daļēji neapzinātas, Ūdens zīmes bieži vien neapzinās to zemapziņas spēku, kas viņas ikdienā motivē. Šie cilvēki ir noskaņoti uz visdziļākajiem dzīves līmeņiem, tie ir ļoti intuitīvi un psiholoģiski jūtīgi. Gadījumos, kad emocionālās reakcijas netiek kontrolētas un virzītas pareizajā gultnē, cilvēkā var veidoties emocionālā nepastāvība. Strīdos Ūdens zīmes pārstāvji mānīgi piekāpjas, bet gala rezultātā uzvar ar to, ka nekad neuzbrūk, bet, apejot šķēršļus, vienmēr atrod apvedceļus. Ūdens zīmēm nav stingrības vai noteiktas formas. Tāpēc tās ir laimīgas, ja kāds cits viņas virza pareizajā virzienā un piedod viņu dzīvei noteiktu formu.

Fiziski ūdens laiku vairāk sajūtam ziemā, kad viss apkārt ir mitrs, auksts, ledains un sniegains. Ja cilvēka līdzsvarā trūkst ūdens stihijas, ieteicams doties dabā pie visa veida ūdeņiem, vislabāk plūstošiem ūdeņiem - jūras, upes vai avotiņa, un sajust ūdens garu, kā tas aizskalo visu nevajadzīgo un ļauj nākt vietā visam jaunam, tīrajam, labajam. Ja nekā citādāk, tad dzīvokļos var izlīdzēties arī ar dušu, īpaši pilnmēness laikā, kad visi riņķī pēkšņi sākuši kaitināt. Jāatceras, ka ūdens ir vienīgā stihija dabā, kuru nevar saspiest, līdz ar to, tā var iedot cilvēkam vajadzīgo drošības sajūtu, kad šķiet, ka apkārtējie apstākļi to it kā spiež nost. Apģērbā palīdz visi zīdam līdzīgie materiāli un zilā krāsa. Ieteicama arī pērļu vai caurspīdīgo akmens rotaslietu nēsāšana, kā arī uzturs, kas bagātīgs ar ūdeni, svaigiem augļiem un ogām.

[3] Uguns ir silta (pozitīvas domas), attīroša, saglabājoša. Taču, ja tava Uguns tevi neklausa, tā visu iznīcina. Uguns spēks iet vertikāli uz augšu, no zemes dzīlēm uz debesīm, no materiālā uz garīgo, no neziņas uz zināšanām. Garīgajā līmenī šī stihija dod mums varenību, materiālajā – bagātību. Sensenā gudrība māca, ka Uguns ir tā, kas spēj iekšējo dabu pārvērst personībā. Šī dzīvības enerģija, kas atrodas katrā cilvēkā, spēj izkustināt jebkuru lietu, aktivizēt, pārvērst to. Uguns stihija ir universāla enerģija, kas izstaro gaismu pasaulē. Uguns stihija ir psihiskās enerģijas dinamiskais centrs. Tas izskaidro, kāpēc cilvēki, kuriem dzimšanas kartē dominē uguns zīmes, ir egocentriski, lepni un spontāni. Tāpat Uguns zīmes kalpo kā piemērs labam garastāvoklim, ticībai sev, entuziasmam, nebeidzamam spēkam un godīgumam. Šiem cilvēkiem nepieciešama brīvība, lai varētu izpausties. Parasti viņi to sev nodrošina, uzspiežot citiem savu viedokli. Uguns zīmes labāk par citiem spēj apzināti virzīt savu gribasspēku. Ar savu vienkāršību un bērnišķīgo rotaļību bieži izraisa simpātijas apkārtējos cilvēkos, savukārt reizēm liekas aizvainojoši tiem, kuri ir ļoti jūtīgi un uzmanīgi.

Uguns laiku vairāk sajūtam vasarā, kad ir saulīte un siltais laiks mūs uzlādē un piepilda līdz mielēm, ja vien dodamies laukā no mājas un tam ļaujamies. Vasaras saulgriežos svinam sauli zenītā, uguns spēka kulmināciju. Tas ir arī labākais laiks, lai sinhronizētos ar uguns spēku un sajustu savi kā stipru, spēcīgu un darīt varošu personību. Ja cilvēka līdzsvarā trūkst uguns, ieteicams “sevi uzkurināt” esot pie ugunskura, iesaistoties fiziskās aktivitātēs, sportot un iet darīt darbus, kaut palīdzēt kaimiņam sētu krāsot. Noder arī saullēkta vai saulrieta skatīšanās. Ja netiek izrauties no dzīvokļa, tad derīga arī asa sižeta un varoņu filmu skatīšanās, kur pamata doma “ej un dari” un beigās viss izdodas. Apģērbā palīdz visi spožie, košie un pamanāmie materiāli un krāsas, protams, visi sarkanie un oranžie toņi. Ieteicama kafijas un asu ēdienu lietošana uzturā. Par amuletu šajā reizē labāk izvēlēties dzeltenā metāla rotas, piemēram, no misiņa gatavotu uguns zīmi vai ausekli.

[4] Gaiss – gaisa stihija ir mentālās enerģijas stihija: brīvība, kustība, attīstība, aizrautība un pacilātība. Gaisa zīmes cilvēki ir vissabiedriskākie no visām zīmēm. Tie spēj objektīvi novērtēt citu cilvēku domas, neatkarīgi no tā, vai viņi tām piekrīt vai nē. Gaisa zīmes fokusē savu enerģiju uz noteiktām idejām, kas vēl nav materializējušās, bet koncentrēšanās uz šo ideju ir garants tam, ka ar laiku tā tiks materializēta. Tāpēc, kaut arī Gaisa zīmes bieži apvaino par nepraktisku sapņošanu, tās spēlē lielu lomu plašā sabiedrībā, jo viņu idejas var skart miljoniem cilvēku dzīves. Domāšana ir tāds dominējošais spēks Gaisa zīmju cilvēka dzīvē, ka viņi izjūt draudus, ja citi cilvēki ignorē viņu viedokli vai nevērīgi attiecas pret viņu intelektu.

Fiziski gaisa laiku vairāk sajūtam pavasarī, kad viss mutuļo, plūst, plaukst un zied, jo jūtam dzīvības plūsmu atgriešanos it visur, katrā kokā un puķītē, gaisu piepilda ziedu aromāti, lido taureņi, un arī paši nereti nespējam noturēties pie zemes, domas lidinās un sapņi raisās.

Ja cilvēka līdzsvarā trūkst gaisa stihijas, ieteicams doties baudīt mākslu – izstādes, koncertus, vai ciemos pie dabas aromterapeita, piemēram, pie kāda ziedoša koka (tagad skaisti zied ābeles, ceriņi un kastaņas). Noder arī sarunas ar draugiem un jebkura pozitīva komunikācija ar līdzcilvēkiem. Apģērbā palīdz visi gaisīgie, gaišie un baltie materiāli un krāsas. Uzmanīgi jābūt ar latviešiem mīļo gaiši pelēko, kas lai gan ir gaisīgs tonis, bet latviešiem tas var iedot pretēju efektu, ja izvēlēsies tumšāk pelēku un rupju vadmalu.

Vienmēr jāatceras par līdzsvaru. Ja kādas stihijas liekas par daudz, tad pietiek vienkārši atcerēties par duālisma likumu Visumā, kas mums dots, lai atgrieztu līdzsvaru sevī. Piemēram, ja jūti sevī uguni par daudz, tad palīgos jāaicina pretējā stihija – ūdens. Savukārt, ja liderības un gaisa par daudz, tad palīgos jāsauc zemes stihija. Tādējādi viss saslēdzas vienotā sistēmā, jo daba sadodas rokās, lai cilvēkam palīdzētu.

Visas 4 dabas stihijas nepārtraukti dzīvo mūsos un ietekmē līdzsvaru, veidojot mūsu pinumu/ bizi. Kā tajā dziesmā – "zemes mans augums, ūdens – asinis, gaiss mana elpa un uguns mans gars…". Ja viss ir līdzsvarā, noteiktā struktūrā, tad haoss paliek tur ārā. Tādēļ ikdienas skrējienā būtu jāatceras pats galvenais – tikai no mūsu nodoma un pieliktā gara spēka/rīcības ir atkarīgs, vai peldēsim pa straumei vai paši radīsim PaSauli kurā dzīvojam, savu realitāti!