Tas, kas vijas cauri visiem labjūtas jautājumiem, ir cilvēka nepieciešamība pašam sevī atrast līdzsvaru , ko nav iespējams izdarīt, neapzinoties savas saknes un nepazīstot savas tautas garamantas. Domājot par reālijām cilvēks, dzimta un tauta, man pašai jau sen ir bijis skaidrs, ka individuālajai labajai gribai ir jābūt vērstai uz visiem trim līmeņiem, lai tie un pats cilvēks tajos spētu attīstīties.

Mēs esam šī Visuma sastāvdaļa, tautas sastāvdaļa un katrs savas dzimtas sastāvdaļa. Mūsu organisms, mūsu būtība ir faktiski jebkura Visuma objekta modelis – ja gribi izprast Visumu, izpēti sevi. Tik, cik es esmu pētījis, katra dvēsele pati izvēlas sev ceļu, un turpina pārdzimt šajā tautā. Būtībā, tāpat kā dzimtas kopība, eksistē dzimtas dvēseļu istaba, no kurienes dvēseles atgriežas dažādās lomās kārtējā dzīvē, pārsvarā savā tautā. Te man ir jāpiemin tāda pilnīgi objektīva realitāte, kā tautas dvēsele, un, ja mēs neesam noformulējuši savu identitāti, ja mēs neesam bērniem ierādījuši savas izcelsmes saknes, viņš nejūt šo saikni ar tautas dvēseli. Un tad nav ko brīnīties, ka divi trīs simti tūkstošu latviešu ir izbraukuši uz ārzemēm un netaisās atpakaļ. Faktiski latviešu tauta nav integrējusies savā būtībā, un kamēr mēs paši neesam integrējušies, mēs tajā nevaram integrēt citus.

Pēc intervijas Voldis man veica čakru testu, pēc kura atzina, ka... man viss ir kārtībā. Un man to kārtējo reizi ļoti vajadzēja dzirdēt no malas. Runājām arī par to, kā atlaist cilvēkus, kas ir tuvi, bet kuriem vairs nav vietas tavā dzīvē, un ar šo noslēpumu es padalīšos – ir jāpadomā par cilvēku, kuru gribi atlaist, jāatceras visas labās šī cilvēka atstātās lietas un atziņas, jāpasaka paldies, skaisti jāiepako un jānoliek plauktā, jo informāciju izdzēst neesot iespējams, bet transformēt to par labām atmiņām un vērtīgām mācībām gan. Un nav nemaz tik grūti – aizvērt acis, atcerēties, ieelpot, palaist un pasmaidīt.

No gara vieduma un pieredzes sarunām, tālāk ceļš veda uz Pirti pie jaunības un radosmes, lai aplis noslēgtos Baltijas jūras krasta sidrabā, Jūrkalnes Labragā.

Šoreiz Pirtī mani lutināja jauno pirtnieku paaudze – 5.klases bērni – Jana, Samanta, Keita, Marina, Diāna, Vestards, kuriem laimējies apgūt pirts zinības Staļģenes vidusskolā, kā arī vietējie puikas Valters un Ričards.

Man patika jauno pirtnieku pārliecība un profesionalitāte – skaisti papardēm un ziediem noklāta lāva. Tika pajautāts par alerģijām un vai man kut pēdas. Teicu, ka mazliet kut gan un mans pirtnieks atbildēja, ka tas esot labi, jo kanāli neesot aizsprostoti. Pirtī bērni mani lutināja ar svaigi zaļu bērza lapiņu, ozoliņa, alkšņu, pīlādža, kļavu, dažādu zāļu un reibinošo ceriņu slotiņu mākoni. Pēriens bija tik dzīvespriecīgs un patiess, cik bērns vien savā būtībā var būt. Un pelde jūrā paņēma visu smagumu, domas un īstenībā arī visu šī raidījumu cikla skrējiena nelielo nogurumu.

Godīgi sakot, es nevaru viennozīmīgi atbildēt, kā es jūtos – labāk vai sliktāk, jo vairs neeksistē šādas kategorijas. Neeksistē arī problēmas. Prieka vai bēdu pavadīti visi notikumi mūsu dzīvē ir uzdevumi, un te viss ir tikpat elementāri, kā skolā – jo labāk veic uzdevumu, jo lielāka iespēja tikt nākamajā klasē. Atšķirība vien tā, ka, pildot dzīves uzdevumus, nevar ne nošpikot, ne nošmaukties.