Jau šobrīd katrs desmitais iedzīvotājs apsvērtu iespēju mainīt savu dzīvesvietu uz videi draudzīgāku un energoefektīvāku ar mērķi samazināt ikmēneša uzturēšanas izmaksas, liecina Swedbank aptaujas dati. Savukārt katrs trešais mājokļa īpašnieks tuvāko trīs gadu laikā plāno veikt uzlabojumus mājoklī, lai paaugstinātu tā energoefektivitāti.

Latvijā mājokļu energoefektivitātes jautājums ir īpaši aktuāls, jo esošais dzīvojamais fonds strauji noveco.

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas tikai 10% no visām dzīvojamām ēkām ir uzbūvētas pēc 2003.gada, savukārt no kopējā daudzdzīvokļu ēku īpatsvara tikai 3% ēku ir būvētas pēc 2003.gada. Ēkām, kas būvētas līdz tam, energoefektivitātes kritēriji bija daudz zemāki nekā tām, kas būvētas vēlāk.

Taču šo ēku energoefektivitātes jautājumi agrāk vai vēlāk būs jārisina, jo Eiropas ēku energoefektivitātes direktīva paredz, ka pašreizējam dzīvojamajam fondam līdz 2050.gadam jāatbilst augstiem energoefektivitātes, būvniecības, drošības un labiekārtotības standartiem.

Daudz sliktākā stāvoklī, protams, atrodas daudzdzīvokļu ēkas. Pēc Ekonomikas ministrijas aplēsēm daudzdzīvokļu māju energoefektivitātes programmas ietvaros pēdējo divu ES fondu plānošanas periodā nosiltinātas apmēram 1000 ēkas, taču kopējais skaits, kas būtu jānosiltina, sasniedz 40 000. Līdz ar izvirzīto mērķu sasniegšanai svarīgs ir ne tikai valsts atbalsts ēku siltināšanai, bet arī aktīvāka iedzīvotāju iesaiste, īpaši Rīgā, kur šobrīd ir mazākais nosiltināto daudzdzīvokļu ēku skaits.

Arī privātmāju segmentā šobrīd daudzu ģimeņu izvēlētais nākamais mājoklis ir pirms desmit un vairāk gadiem celtas ēkas, jo tās visbiežāk nonāk pārdošanā. Šo ēku energoefektivitātes kritēriji nebūt neatbilst tam, pēc kādiem standartiem tiek celtas jaunās ēkas. No šī gada visām jaunbūvēm – gan privātmājām, gan daudzdzīvokļu un publiskām ēkām – jābūt gandrīz nulles enerģijas ēkām. Tas nozīmē, ka ēkai būs jābūt ar ļoti augstu energoefektivitāti un nepieciešamie enerģijas resursi ļoti lielā mērā jāsedz no atjaunojamajiem enerģijas avotiem, tostarp uz vietas vai netālu esošiem. Līdz ar to arī

esošo mājokļu īpašniekiem būtu pakāpeniski jādomā par sava īpašuma energoefektivitātes uzlabošanu, lai saglabātu īpašuma vērtību un konkurētspēju jauno mājokļu segmentā.

Ne velti jau šobrīd arī bankas no savas puses labprātāk finansē tos īpašumus, kas ir ilgmūžīgāki. Cilvēku pieprasījums, būvniecības tendences un dažādi valsts regulējumi jau šobrīd rāda – dzīvesvietas kvalitātei nākotnē būs būtiska nozīme, un nesakārtotus īpašumus ar zemiem energoefektivitātes rādītājiem pārdot būs sarežģīti. Tāpēc bankas visā pasaulē strādā pie izdevīgākiem aizņemšanās nosacījumiem videi draudzīgiem risinājumiem. Tā, piemēram, pēdējā gada laikā esam ieviesuši kredītu saules paneļu uzstādīšanai un energoefektivitātes pasākumu īstenošanai esošajām privātmājām, savukārt īpašuma iegādei energoefektīvā daudzdzīvokļu projektā ir izdevīgāki aizņemšanās nosacījumi salīdzinājumā ar īpašuma iegādi padomju laika sērijveida ēkā.

Taču ne tikai izdevīgāki aizņemšanās nosacījumi, bet tieši lētāka īpašuma uzturēšana ir cilvēku galvenā motivācijai veikt uzlabojumus esošajā īpašumā un padarīt savu mājokli “zaļāku”. Aprēķini liecina, ka daudzdzīvokļu ēkās, kam veikta renovācija, izdevies samazināt apkures izmaksas par vismaz 30% uz vienu kvadrātmetru. Renovētu māju iedzīvotājiem ir mazāki apkures rēķini, tie iegūst ievērojami lielāku komfortu, kā arī tiek būtiski paildzināts ēkas kalpošanas ilgums.

Kopumā, plānojot un domājot par kādu no energoefektivitātes pasākumiem, vienmēr ieteicams aprēķināt ekonomisko pusi – kad un vai vispār veicamais darbs atmaksāsies un sniegs plānoto ietaupījumu. Energoefektivitāte nav modes lieta, bet gan praktiska vajadzība vides ilgtspējas, dzīves līmeņa un dārdzības kontekstā. Mājoklim ir jākalpo cilvēkiem, ne otrādi, tāpēc “zaļās” mājas, kas spēj pašas ražot elektroenerģiju, kontrolēt tās patēriņu, nodrošināt labvēlīgu iekšējo klimatu dzīvošanai, vienlaikus paredzot zemas uzturēšanas izmaksas, būs jaunais normālais jau tuvākajā laikā.