Vakar Latvijā notika kārtējā konferencīte par lobiju lomu pretkorupcijas cīņā (!). Starptautiska, saprotams, bija pat kādas apraides še pat, TVNETā. Uz brīdi iemetu aci, jo man šķiet unikāli, ka cīņu pret korupciju varētu nodrošināt pats korupcijas avots. Jā, iespējams, ka Austrālijas, Amerikas, Indijas un Ķīnas plašumos, lai jelkā orķestrētu kultūrpolitiku un veicinātu kādu virzību, lobijis ir nepieciešams. Mūsu valstī, kur katrs ar katru ir teju asinsgrēka attiecībās, nozīmē – ar likumu nostiprināt blatu, privilēģijas savējiem un politiski izdevīgajiem – nu, visu to koruptīvo buķeti, kālab normālam cilvēkam (kādi, starp citu, ir arī mākslinieki) riebjas valdošā sistēma Latvijā, kālab vieglāk elpot zem maskas nekā politikas, toskait kultūrpolitikas tvankā. Ja tiešām pandēmijas aizsegā lobiju likums tik stumdīts uz priekšu, tad galvenais jautājums, manuprāt, būtu – kuri gan drīkstētu būt šie pelēkie kardināli – lobētāji? Tikai sabiedrības balss varētu viņiem piešķirt šo mandātu, jo no līdzšinējās ēnu politikas cilvēki ir līdz riebumam noguruši.