Man jau ir stāstīts par viņa stāstiem, - no tiem nav iespējams izvairīties, cik bezgalīgs daudzums notikumu ir šajos stāstos. Kāda vairs tam nozīme, ja daži notikumi ir tikai rikšojuši garām Andrejam Šulcam un viņš kā laipns kuģis tos izglābis no aizmirstības jūras? Jo leģendas jau stāsta arī par viņu pašu — mākslinieks ik rītu ceļoties piecos un no savas Hipokrāta ielas Imantā dodas kājām uz darbnīcu Bruņinieku ielā... Mākslinieks, karavīrs, topogrāfs, jūrasbraucējs, muzeja direktors — Andrejs Šulcs (92) ir vesels gadsimts, viņš pats, vistiešākajā veidā ir laika vieta un viņa dibinātā muzeja jubileja, šķiet, tikai neliels iemesls sarunai.

Kā mākslinieks kļūst par vēstures muzeja direktoru?

Tas notiek pavisam vienkārši. Tur jāsāk no kara, nē, no akadēmijas laika.

Miķeļbākā, kur gāju skolā. Bij’ atbraucis inspektors Briedis, viņš paskatīja manus zīmējumus un teica, ka tam puikam jāiet tālāk, viņš taču nevar stāvēt te uz vietas. Skolas direktoram jāparūpējas par viņu. Vēlāk muzejā strādājot, dabūju to rakstu redzēt, ko skolas direktors bija rakstījis: “Zēns ir ļoti liels savādnieks, bet centīgs un apdāvināts zīmētājs”. Ko es bērnībā zīmēju? Bērnībā dabūju sukas par to, ka visas malkas pagales bija ar ogli apzīmētas. Vecaistēvs rājās.

Uz Mākslas akadēmiju braucu uz zilu gaisu. Ne man bija kur palikt nekā. Paliku guļam Vērmanes parkā uz sola. Toreiz arī Vērmaņparkam apkārt bija žogs, iekšā dežurēja policists kārtībnieks un es viņam izstāstīju visas savas bēdas, ka lieku eksāmenus un man nav kur palikt. Un viņš man ļāva gulēt. Bet pirmais rīts man bija tāds, ka apgāju akadēmijai riņķī apkārt un nevarēju atrast, kur ir. Iegāju, kad visas labās vietas jau bija aizņemtas. Apsēdos turpat pie durvīm. Tur bija ritenis ar liekšķeri nolikti. Tas bija jāzīmē. Liberts, tāds švītīgs kungs, noskatīja mani no galvas līdz kājām. Man jau bija lauķa drēbes. Mums bija tāds skroderis Poišs... Elstiņš man bija izlīdis laukā. Durvīs parādās Miesnieks ar savu Mefistofeļa bārdu: “Ha, ha, te jau visi ir cauri krituši. Jūs negrifēlējiet nekā, uztaisiet tam ritenim tikai konstrukciju.” Domāju, —velns parāvis, man taču vectēvs bija laivu meistars, vai tad es nevarēšu vienam ritenim konstrukciju uzzīmēt! Todien, kad biju ticis akadēmijā, no priekiem nemaz nezinu, kur es staigāju — tik priecīgs biju.

Jūs esat mācījies pie Purvīša.

Diplomdarbā biju izvēlējies jūras tēmu, bet man ieteica mainīt, jo jūra esot pārlieku kustīga. Rīga gan neesot gleznota.

“Kad es sāku savu diplomdarbu Rīga, atnāca Purvītis. Vispirms apskatījās, kādas man ir krāsas, un iesaucās: ”O, švaki!” Tad lūdza kādu papīru un rakstāmo. Turpat izplēsu vienu lapu no bloka un pasniedzu Purvītim. Viņš apsēdās un rakstīja. Pierakstīja pilnu lapu. Tad pasmaidīja un pasniedza man, teikdams: “Ar šo aizejiet pie Fridlendera un Holendera pēc krāsām uz mana rēķina. Lai jūs varat kārtīgi pagleznot” Nemaz nezināju, kā pateikties profesoram.

Tikko Purvītis aizgāja, tūlīt steidzos uz speciālo mākslas veikalu un pēc šīs zīmītes saņēmu tik daudz franču firmas mākslinieku krāsu, ka knapi varēju panest. Ar šīm Purvīša dāvātām krāsām rīkojos kā ar lielu dārgumu.” (no grāmatas "Variācijas par Padega tēmu", J.Kalnačs).

Man vēl tagad viņas ir (krāsas). Purvītis bija ļoti interesants arī kā profesors. Es ar Padegu strādāju vienā darbnīcā. Bija tāds gadījums. Padegs, Lapiņš un kas tur vēl bija nosūdzēti rektoram, ka akadēmijā esot iemeties sarkanais mēris. Zināt, tolaik tas bija ārā no skolas, kā likts. Aizsauc viņus pie rektora. Mēs ar Danni (Kārlis Danne) stāvam aiz durvīm. Padegs iet iekšā galīgi bāls. Pēc brītiņa nāk priecīgi ārā. Ko ta’ profesors teica?

“Študenti, šmuci ar jāprot taisīt. Ejiet un dūšīgi strādājiet!” Purvītis pats uzņēmās to pāraudzināšanas slogu no sarkanā par balto. Es no viņa daudz esmu mācījies. Dzīve jau sastāv no sīkumiem, lielās lietas pašas pa sevi nāk. Purvītis strādā vaiga sviedros, paveras durvis, nāk viņa kundze ar kafiju, paskatās bijīgi. Nāk trešoreiz, noliek uz galda un cip, cip, aiziet.

Akadēmijā vasaras laikā braucu arī uz burukuģiem. Trīs reizes esmu jūrā slīcis un dzīvs palicis. Bija tāds mazs kuģītis, divmastnieks. Noskaloja no klāja, kur tevi, deviņas balles! Nu jau domā, ko tur vairs, tas i pagalam. Skatās, jūdžu skaitītājs apstājies. Redz, viens iekūlies iekšā! Pašu cilvēks.

Kas tad bija Piejūras muzeja pirmais eksponāts?

Pirmais eksponāts bija viens liels bura kuģa enkurs, ko uzdāvināja Sarkanā bāka. No jūras izvilkuši. Tas arī tika nolikts uz postamenta kā šī muzeja simbols. Viņš vēl tagad stāv.

Muzejā ir daudz zvejas laivu un kuteru. Kā veicās ar šo mantu meklēšanu?

Eksponāti paši sāka nākt. Uz vienu reizi man zvana, ka Jūrmalā atrasta Zvejnieka dēla laiva (Vai tad pats Oskars būtu savu laivu atstājis?) Es uzreiz prom. Pakaļ laivai. Priekšsēdis priekšā: “Ziniet mums ir pilnsapulce, redzēs kā tas viss vēl beigsies ar to laivu.” Ar priekšsēdi jau bija sarunāts par to laivas vešanu. Bet izrādās pa to laiku viena veca zvejnieku brigāde sēž uz to laivu un negrib dot prom. Nu priekšsēdis man saka: ”Ziniet, es jums došu vārdu sapulcē un tad laižat vaļā savas oratora spējas. Vai varat viņus pārliecināt, vai nē.” Nu tad es liku vaļā, pie beigām tas skanēja apmēram tā: "Jūs, vecie zvejnieki, kas esat jūrā slīkuši un dzīvi palikuši, arī jums ir sava vēsture un kaut ko no tā vajag saglabāt krastā..." Uzreiz viens tas vecais pieceļas un saka: "Ejam ārā!" Gāju arī. Iecēla man to laivu, sanesa pillu ar zvejas rīkiem, visu. Nu man ar kaut kas tā kā jāliek pret. Es taču tā nevaru — savākt visu un aizbraukt. Skatos kabatā, — man ir piecdesmit rubļi. Nopērku vienu konjaku, šnabja pudeli un kilogramu desas. Aiznesu visu šito. Visi priecīgi sanāk kopā un tad uzreiz tas vecākais zvejnieks nokomandē: "To konjaka pudeli dodiet šurp!" Atnesu. Viņš paņem to pudeli, iesien auklā un laiž pret to laivas bortu: "Laimīgu ceļavēju!" Tā es dabūju zvejnieku laivu.

©Ieva Rupenheite, laikraksta "Diena" pielikums "Sestdiena", "Laika vieta un muzejs", 2002.