Ja esam iespiesti šaurā bezizejā starp piedzimšanu un nāvi, izvēles ir diezgan savādas. Tiem, kuri tic nemirstīgai dvēselei, darbu vairāk.

Latviešu literatūra pēc auglīgā apjukuma pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad postmoderni dekonstruēja, fragmentēja, citēja un ko tik vēl nē, piedzīvoja ļoti strauju pieaugšanu, jo padomju laika literatūra bija beigusies, izvērtēta netika līdz šai pat dienai, bet jaunākie rakstnieki zaudēja azotes sajūtu, ko bija mānīgi radījis iepriekšējo ģenerāciju daudzslavētais un tautā populārais rakstnieku spēks un ietekme. Par to, uz kā šis mīts turējās, būtu vaicājams knaibīgam literatūrvēsturniekam.