Zemeslode ir apaļa un tāpēc cilvēki visu laiku iet uz riņķi, ar visām savām klapatām un ciešanām, man sacīja kāds skolnieks. Un tas nebeigsies nekad. Varbūt viņam intuitīva taisnība, jo, nudien, mainās tikai dekorācijas, rekvizīti un tērpi. 

Ja esam iespiesti šaurā bezizejā starp piedzimšanu un nāvi, izvēles ir diezgan savādas. Tiem, kuri tic nemirstīgai dvēselei, darbu vairāk.

Latviešu literatūra pēc auglīgā apjukuma pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad postmoderni dekonstruēja, fragmentēja, citēja un ko tik vēl nē, piedzīvoja ļoti strauju pieaugšanu, jo padomju laika literatūra bija beigusies, izvērtēta netika līdz šai pat dienai, bet jaunākie rakstnieki zaudēja azotes sajūtu, ko bija mānīgi radījis iepriekšējo ģenerāciju daudzslavētais un tautā populārais rakstnieku spēks un ietekme. Par to, uz kā šis mīts turējās, būtu vaicājams knaibīgam literatūrvēsturniekam.

Okupācijas laikā gari un plaši tika teoretizēts par pozitīvo varoni, par laikmeta garu utt., visu to, kas derēja tā laika propagandai. Šodienas jaunākās literatūras varoņi ir atstumtie, jocīgie, vārguliņi, vientieši, infantilie, smieklīgi sirsnīgie utt. – nu jau vesels novirziens prozā, kas apgalvo “es tāds esmu un pie tā arī palieku”.

Komentāri (1)
CopyDraugiem X Whatsapp