Tā kā neticu ne kristāla bumbām, ne Taro kārtīm, tad varu droši apgalvot, ka savu dzīvi nespējam ne pilnībā saplānot, ne prognozēt. Diez vai kāds no mums pirms dažiem gadiem varēja iedomāties, ka tikšanās Zoom platformā kļūs, kā dažs labs apgalvo, par jauno “normalitāti” (visai neveikls un briesmīgs vārds). Attālināta tikšanās praktiski ir sinonīms atsvešinātībai, bet tiem, kam nav interneta, tas ir sinonīms galējai izolētībai. Pasaule, kurā rokasspiediena vietā daudzi tikai pamāj ar galvu vai izmanto žestu, kad elkonis saskaras ar elkoni, ķermeņa valodas kontekstā ir radusies jauna sasveicināšanās zīme, kas ielauzusies sadzīvē ar jauno realitāti, kurā dominē virtuālā telpa.

Agrāk cilvēki maskas izmantoja (vismaz filmās), kad laupīja bankas, bet šobrīd pa pusei aizsegta seja ir kļuvusi par ierastu parādību un masku ražošana par varenu industriju, tāpēc diezgan absurds ir apgalvojums, piemēram, ārsta kabinetā: “Jūs daudz labāk šodien izskatāties”, ja vienīgais, ko dakteri redz, ir pacienta piere. Kādā veidā tas viss ietekmē garīgo veselību, lai paliek psihologu un psihiatru un citu medicīnas nozaru speciālistu ziņā, jo arī ne par to būs šis stāsts, un rodas jautājums - par ko tad? Protams, par kino, un vai kino ir mainījies laikā, kad kino zāles ar lielajiem ekrāniem ir ilgu laiku bijušas tukšas, un vai daļa cilvēku pieraduma dēļ neatgriezeniski nav atsvešinājušies no kino kā kolektīvas baudīšanas mākslas?