Šī gada "Zelta mikrofonu" par labāko mūzikas video piešķīra grupas "Kautkaili" dziesmai "Kaut kaili", kura autors paradoksālā kārtā ir mākslinieks, kurš sevi par režisoru nebūt nesauc. Fotogrāfs Pēteris Vīksna šodienas fotogrāfu paaudzei ir zināms ar saviem ekspresīvajiem cilvēku foto un individuālo vizuālo rokrakstu, taču vēl atpazīstamāks šobrīd ir ar Rīgas klejojumos piefiksētiem attēliem.
Pēteris saka, ka gada laikā mēdzot nostaigāt ap 4000 kilometriem. Kamēr domāju, vai šāds skaitlis nevar salauzt telefonā uzstādītu "soļu skaitītāju", nojaušu, ka šāda apņēmība staigāt un ieraudzīt pilsētu caur kameras objektīvi tomēr ir veselīgas apsēstības rādītājs. Bez disciplīnas un noteiktības tik liberālā medijā kā fotogrāfijā "izsisties" ir grūti, sevišķi "Instagram" gadsimtā. Pēteris izglītību fotogrāfijā ieguvis pašmācības ceļā, ilgi klejojot pa internetu un daudz izgāžoties. Pavisam drīz iznāks viņa pirmā fotogrāmata "The Skin", kas veltīta Eiropas un Japānas ceļojumiem. Tās nebūs tūristu bildītes, bet gan centieni svešas vietas ieraudzīt ar vietējā iedzīvotāja acīm. Gaidot grāmatas un tai saistošās personālizstādes atklāšanu, sarunājāmies par fotogrāfa dzīvi Latvijā, "Instagram" paaudzi un nodrupušajiem parka soliņiem pie Dailes teātra.
Tātad, tu strādā gan ar foto, gan ar video projektiem.
Jā, es paralēli daru visādas citas lietas, filmēju, montēju klipus. Man bieži piedāvā strādāt kā režisoram klipos, reklāmās. Tas laikam tādēļ, ka manam darbam piemīt kaut kāds vizuāls formāts, izskats, stils. Cilvēki, meklējot saviem projektiem dalībniekus, bieži vadās pēc tā. Interesanti, kā šīs darbības nišas var mainīt. Es vispār sāku filmēt, lai man nebūtu tik daudz jāfotografē, man komerciālajā foto nekad īsti nav paticis strādāt. Vairāk saistīja arhitektūra, interjers, vide, kur esi tikai tu un telpa tev apkārt.