Praktiski lielākā daļa fotogrāfu sāk ar pasākumu fotografēšanu, lai varētu nopelnīt. Man šķiet, ka tādējādi var ātri nozagt sev to prieku strādāt šajā medijā, jo tu bliez entās bildes.

Tāpat kā fotografēt kāzas.

Esmu kādreiz pāris reizes to darījis tepat un ārzemēs, bet mani tāds virziens nekad nav saistījis. Prieks, ka ir cilvēki, kam tas patīk un padodas. Strādājot komerciālā fotogrāfijā pie lielākiem projektiem, reti publicēju tos savos soctīklos, cenšos tur likt tikai savus personīgos projektus. Rīga ir maza, tāpēc “word of mouth” tajā ziņā tevi izlutina, un tas pats “Instagram” palīdz darīt kaut ko arī ārzemēs.

Kā sāki savu ceļu fotogrāfijā?

Viss sākās bērnībā. Kad ar vecākiem bijām Norvēģijā, vienā muzeja tualetē atradu fotokameru un biju nenormāli priecīgs par to. Aiznesu to savam tētim ar cerību, ka viņš ļaus man to paturēt. Tētis paskatās uz mani un saka – mums šis ir jāatstāj sargam. Man bija tādas sirdssāpes par to, ka kamera vairs nebija mana. Mans tēvs šo stāstu vairs neatceras, bet tas man ļoti palika atmiņā. Vēlāk aizņēmos naudu no tēva, pateicu, ka no šodienas būšu fotogrāfs. Ilgi klejoju pa internetu, skatījos, ko dara cilvēki citur, pasaulē. Tā laikam ir ar visu. Tu izej cauri vairākām fāzēm, iemācies visus pamatus. Mani vienmēr interesēja visas tehniskās lietas, fizika, kā un kāpēc tas viss darbojas. Kad esi to sapratis, vari sākt visu nojaukt un meklēt savu virzienu, kas ne vienmēr uzreiz ir veiksmīgs.

Tev nebija tā, ka sākumā bija spēcīga vīzija, ko tu vēlies redzēt, bet beigās secini, ka tas rezultāts neatbilst tam, ko esi iecerējis izdarīt?

Man ir visi iespējamie šāda veida [izgāšanās] stāsti un visos spektros. Es gan zinu, kā risināt dažādas tehniskas problēmas. Man patīk domāt, ka tas ir tādēļ, ka mans tēvs strādā celtniecībā, un es bērnībā ar brāli braucu strādāt stroikās. Ātri iemācījos visādus tehniskus risinājumus situācijās, kurās iepriekš nebiju bijis. Fotogrāfi ir tādi kā universālie kareivji, problēmu risinātāji. Atceros reizi, kad biju nolīgts fotografēt un paralēli drukāt bildes ārā. Izīrēju printeri, ar kuru biju iepriekš strādājis, visam it kā vajadzēja būt pareizi, bet, uz vietas uzstādot, sapratu, ka kaut kas nav. Zvanīju nomai, viņiem atbildes nebija. Tad es caur "Google" atradu to garo instrukcijas aprakstu, ko neviens nekad nelasa, un ātri gāju tam cauri, meklējot risinājumu. Burtiski pēdējā brīdī atradu, un viss izdevās lieliski.

Tavi vecāki nāk no mākslas aprindām?

Man ģimenē ir vairāki mākslinieki un mākslas pedagogi. Vecvecāki 30 gadus vadīja bērnu mākslas skolas un nometnes Valmierā un Mazsalacā, kur vasarās braucu uz nometnēm.

Pastāsti par savu topošo personālizstādi un grāmatu!

Manu pirmo fotogrāmatu sauc "The Skin", to veidoju kopā ar grafisko dizaineri Kirilu Kirasirovu. Grāmata ir rezultāts fotosērijai, pie kuras strādāju, četrus gadus fotografējot Rīgu un ceļojot pa Eiropu un Japānu. Fotosērijas vizuālā valoda ataino urbāno vidi kā unikālu dekorāciju. Fotografēt pilsētvidi bija pašam sev definēts eksperiments – mēģināt iejusties, iemācīties tajā uz mirkli "dzīvot", nevis vienkārši ierasties kā tūristam vai nejaušam vērotājam no malas.

Nonākot jaunā pilsētā, bieži dodos tieši uz tās guļamrajoniem un, stundām ilgi staigājot, iedomājoties, ka te dzīvoju, kas būtu mans ikdienas ceļš no mājām uz darbu, kas būtu ierastie skata fiksācijas objekti.

Fotografēt pilsētu ir izteikti uz iekšu vērsts process, kas aizņem daudz laika. Tā ir sava veida meditācija. Dažkārt pavadu stundas pastaigās un atrodu tikai pāris "savus" kadrus, bet tas brīdis, kad kadrs atrasts, ir tāds īpašs klikšķis… kā saskatīšanās mirklis…tikai ar pilsētu, nevis personu. Šī grāmata var interesanti spēlēt ar sajūtu par to, kā pilsētas vizuālā valoda ietekmē individuālo piederības sajūtu konkrētai vietai vai videi. Cik dienas jāpavada jaunā pilsētā, ejot pa vienu un to pašu ceļu, līdz tu sāc justies mazliet kā mājās, līdz sāc piederēt šai vietai, vai vieta sāk nedaudz piederēt tev?

Kādēļ grāmatas nosaukums ir “The Skin”?

Āda ir lielākais cilvēka orgāns. Līdzīgi kā pilsēta, tā ir visaptveroša, tā ievelk, tu tur pazūdi un tajā dzīvo. Man patīk dokumentēt pilsētas pārmaiņas vai, gluži pretēji, to, ka pārmaiņu nav. Nolūzt parka sols, un tas tur pusgadu stāv. Kāds to salabo, varbūt tas ir sūdīgs darbs, un tad veidojas pilsētas rētas – kā ādai. Tā lēnām mainās, bet ir visur. Pilsēta kā āda.

Tu daudz laika pavadi, fotografējot arī Rīgu. Kas ir tas unikālais, kas piemīt tieši šai pilsētai?

Cilvēki, sevišķi tie, kuri strādā mākslās, vienmēr grib atrasties tur, kur kaut kas top. Eiropā ir daudz pilsētas, kuras man liekas savā ziņā "pabeigtas". Skaistas pilsētas ar augstu dzīves līmeni, kur visi ir "happy". Tas viss ir super, bet Rīgai piemīt tā rupjā stroikas sajūta. Tam ir savi mīnusi. Te, kur mēs šobrīd sēžam, pie Dailes teātra, izskatās traģiski. No otras puses ir sajūta, ka tu pats maini un radi pilsētas kultūru. Tu vari piedalīties Rīgas tapšanā, un, ja tā padomā, cik viegli kaut ko ir izdarīt šeit, ko pamanīs liela daļa sabiedrības. Ja runājam par pilsētām, kas tapa kaut kad pagātnē, par tās māksliniekiem, cilvēkiem, ikoniskiem momentiem, tad šeit tā iespēja tapt ir šodien. Ir laba sajūta, apzināties, kad tas notiek, un tu vari censties notvert savu laikmetu.

Kurš ir tavs mīļākais Rīgas rajons?

Noteikti sirdij tuvākais ir rajons, kas ir ap Avotu un Stabu ielu. Grūti gan izvēlēties vienu.

Kas tev patīk Avotu un Stabu ielas apkaimēs?

Tas, par ko nupat minēju. Ka tur ir čebureku kaste, kurai blakus Arnis Balčus kopā ar Viktoriju Paegli uztaisa izstādi turpat ,uz sienas. Daži darbi varbūt ir vairāk saskaņoti, citi mazāk, bet daudzās citās pilsētās tā nevarētu. Tas relatīvais vieglums, ar kādu šeit var izdarīt, sarunāt un atrisināt lietas. Patīk, ka tas ir iespējams. Vēl netālu ir “Bolderāja”, kur atvērām "Drīz", grāmatu, pie kuras strādāju kopā ar RIBOCA, netālu arī bārs “Auss” un galerija "427". Tāds dzīvs rajons, kuram ģentrifikācija vēl nav līdz galam tikusi klāt. Arī tas, ka te esmu dzīvojis pēdējos 7 gadus.

Nesen iedomājos, ka Avotu un Stabu ielas rajons ir kaut kas līdzīgs Londonas austrumu daļai vai, piemēram, Ņujorkas Hārlemai. Vienā galā ir kebabi, otrā galā – indiešu karijs, bet aiz stūra – mākslas galerija un “sūdiņu” veikals vai antikvariāts.

Tieši tā. Un tagad tur ir arī "Ezītis Miglā". Pēc pāris gadiem arī tur noteikti daudz kas būs mainījies. Tas ir arī man personīgi viens no tuvākajiem centra rajoniem, kur tik koncentrēti ir daudz foršu lietu. Rajons, kuru esmu izstaigājis visvairāk, visus pagalmus, iegājis pa visiem vārtiem, kas bijuši vaļā, un parunājis ar visiem vātrūmju apsargiem, kuru te nav pārāk daudz.

Vienā no intervijām minēji, ka fotografēšana tev sniedz drošības sajūtu.

Man šķiet, ka katram ir savs "safe space". Vienalga, kur tas ir – vai tu esi mājās pēc darba un skaties "Netflix", vai no rīta ej iekarot pasauli. Daži cilvēki drošāk jūtas situācijās, kurās citi tā nejustos. Mana drošības sajūta ir tajās pastaigās, kurās eju, kad fotografēju pilsētu. Sākotnēji nezinu, ko atradīšu, tas ir kā "treasure hunt". Esmu viens pats ar kameru, staigāju stundām ilgi, kamēr paliek tumšs vai izlādējas baterija. Man liekas, visiem iekšā ir tas dzinulis par to lietu, kas ir jādara, dažreiz vēl nezinot, kāpēc. Rodas laba sajūta par to, ka tā ir tā tava misija. Tā ir tāda apsēstība.

Daudziem pasaulē slaveniem fotogrāfiem fotogrāfija kalpo par sava veida terapiju. Amerikāņu māksliniece Diāna Arbusa (Diana Arbus) fotografēja “autsaiderus”, un patiesībā šie cilvēki bija viņas pašas iekšējais atspulgs.

Man noteikti ir līdzīgi. Fotogrāfija vispār ir interesants medijs, tas ir visiem tik pieejams. Šodien visiem ir telefoni, un visi ir fotogrāfi. Varbūt tādēļ daudziem ir grūtāk atrast sevi caur šo mediju, jo tas ir tik "overused".

Vai tevi nedara bažīgu tas, ka "Instagram" varētu nonivelēt fotogrāfijas lomu?

Tieši otrādi. Man tieši šķiet forši, ka cilvēki, kuri iepriekš dažādu iemeslu dēļ nevarētu vispār izpausties, [var uzņemt paši savus attēlus]. “Instagram” padara pieejamākus tik daudzus citus formātus. Fotogrāfija ir tāds kā "stepping stone" uz citiem medijiem. Piemēram, fotografējot ar telefonu, ir viegli piefiksēt idejas ātri, kuras pēc tam izstrādāt. Kādreiz tas nebija iespējams. Tāpat ar "Instagram", kas ir lieliska platforma, ja proti to izmantot.

Jūties piederīgs 2000-gadnieku paaudzei?

Neesmu baigi domājis par to, kurai paaudzei esmu piederīgs. Atceros arī deviņdesmito beigas, bet 2000. gadu sākums ir tas īstais laiks, kad es uzaugu. Man apkārt vienmēr ir bijuši cilvēki no vecākām paaudzēm. Arī, fotografējot cilvēkus, mana lielākā priekšrocība ir bijusi tāda, ka es varu vienlaikus ietvert dažādas paaudzes. Cilvēkus, kuri atrodas dažādās vietās dzīvē, un kuriem, iespējams, ikdienā nav daudz kopīga. Uzskatu, ka man ar to ir paveicies. Kādam citam, iespējams, tas neizdotos.

Jaunie mākslinieki nebaidās no atklātības. Par provokāciju šeit nevar runāt tikai vienas paaudzes ietvaros, jo tā ir bijusi aktuāla visos laikos – arī 1960.,70., 80. gadu attēlos to var ievērot.

Protams. Atslēgas vārds ir ne gluži provokācija, bet atklātība. Man šķiet, jaunieši uzdrīkstas vairāk, atļaujas būt ievainojamāki, dažkārt publiski ir spējīgi runāt par lietām, par kurām citi nerunātu pat ar saviem draugiem. Viņi to izliek publiskajā telpā. Manuprāt, tas ir veselīgi, kaut gan tā ir cita saruna. Visiem ir tiesības uz savu pašizpausmi. Provokācija atsevišķi, kā viena lieta, man liekas diezgan trula. Tas nenozīmē, ka tev nevar būt darbs, kurš tāds ir. Varbūt saturs ir tas, kas ir provokatīvs, un no tā neizbēgt. Cenšoties to slēpt, tu vairs neesi godīgs pret savu darbu.

Mūsu sarunas sākumā minēji, ka video režija nav tava mīļākā lieta. Tomēr šī gada "Zelta mikrofonā" saņēmi balvu kategorijā "Gada labākais video".

Man tas liekas mazliet smieklīgi. Vispār par tādām balvām baigi nedomāju. Tajā vakarā saņēmu ziņu ar apsveikumiem, sākumā nezināju, par ko ir runa, ko esmu uzvarējis. Bet tas jau forši. Neesmu režisors un tāds nepretendēju būt. Klipā nemaz nav nekādas baigās režijas. To veidojām kopā ar Annu Politiko, gribējās uztaisīt kaut ko ar kustību, un vizuāli izdomāju, kā tas saliksies kopā, iedvesmojos arī no pāris ārzemju darbiem.

Video: Kautkaili "Kaut kaili"

Kas tevi pašu interesē no ārzemju māksliniekiem?

Ir dažādi mākslinieki, kas mani interesē, tie lielākoties nav saistīti ar fotogrāfiju. Ja konkrēti par fotogrāfiem, mani nekad nav baigi iedvesmojuši lielie ārzemju vārdi, bet varu pieminēt pāris – Nabil Elderkin, Lukasz Wierzbowski, Dino Kužnik un citi.

Fotografējot cilvēkus, tu daudz strādā ar viņu ķermeņa valodu, kaut kādā ziņā manipulējot ar viņiem kā ar instrumentiem.

Fotografējot cilvēkus, es strādāju caur procesu. Tā radās sērija "A Fleeting Feeling" jeb gaistošā sajūta. Paiet laiks, un cilvēki redz, ko dari, to novērtē, varētu teikt, paļaujas uz tevi. Tā kamera rokās brīžiem ir kā superspējas.

Manuprāt, visi cilvēki dziļi sirdī grib, lai kāds ar kameru rokās viņiem pasaka, lai viņi noģērbjas kaili un skrien pa zāli.

Tu iedod tam cilvēkam... angliski ir tāds termins "plausible deniability" (ticamība, spēja pārliecināt – aut.piez.). Cilvēkam rodas sajūta, ka viņš var darīt kaut ko, ko viņš varbūt citādi nedarītu. Tāda kā brīvība. Enerģija, kas iet uz abām pusēm, no tā smeļos ļoti daudz. Man vienkārši ļoti patīk cilvēki. Pat tagad, runājot par to, skrien "skudriņas".