Pēc brīža mēs jau sēžam tirkīzzila baseina malā pie balta galdiņa, aina ir visai absurda, bet arī par absurdu izteikšos nedaudz vēlāk. Par ārpasaules kolīzijām atgādina vienīgi virsmas dezinfektora šķebinošā smaka, jo viesmīlis, pirms uzliek uz galdiņa pasūtīto kafiju, rūpīgi noslauka katru kvadrātcentimetru. Saule sāk karsēt gluži vasarīgi, un mani pārņem

Nemiers

kam par iemeslu nav tikai tas, ka pēc brīža atgriezīsimies pilsētā, kurā nav nekāda idilliska miera, bet arī personiski iemesli, jo atgriezīšos arī savas dzīves realitātē.

Mēs dzīvojam absurdā pasaulē, kad par vienīgo pašizpausmes veidu, nedaudz pārspīlējot, ir kļuvis protests, kas pats par sevi nav nekas nosodāms, jo totāls konformisms iznīcina individualitāti, noved pie šizofrēniskas eksistences, tāpēc man šķiet ļoti aktuāli, ka tieši tagad Dailes teātris ir otro reizi savā repertuārā iekļāvis rumāņu izcelsmes franču dramaturga, viena no izcilākajiem absurda drāmas pārstāvjiem Ežēna Jonesko (Eugene Ionesco) lugu “Degunradži” (1959). Savulaik pagājušā gada septiņdesmito gadu beigās aizrāvos ar absurda dramaturģijas lugām, un Jonesko, līdztekus Beketam, Pinteram, Adamovam un citiem, bija viens no tiem. Savukārt fanātisms cilvēku padara nedzirdīgu pret citādi domājošo uzskatiem un noārda dialoga iespējas.

Pavisam īsi, par ko ir luga, kuru varbūt kādreiz man izdosies noskatīties.