/nginx/o/2021/02/22/13643661t1h725b.jpg)
Nu jau vairākas dienas man jādomā par Kārli Padegu, ko latviešu mākslas mīļotāji pazīst itin labi. Iespējams, lielākā mērā pateicoties viņa leģendārajam dendija tēlam un to pavadošajiem atribūtiem, ne pašas mākslas dēļ.
8. oktobrī Padegam 120.
Nezinu, vai Padegs iekļauts latvju dzīvesziņā, bet savas dzīves laikā viņu greznoja kā ļaužu niknās tērgas, tā policija, kas uzskatīja it daudzus viņa tušas zīmējumus par pornogrāfiskiem un nepiedienīgiem. Tie bija eksponēti Lūcijas Kreicbergas fotosalona skatlogā. Padegs plecus vien raustīja, uzskatot, ka žurnāli iespiež daudzkārt vulgārākus zīmējumus, bet tos Izglītības ministrija nekonfiscē. Un piebildis, ka daudz riskantākas gleznas ir muzejos, kaut tās skatīties ved bērnus grupām vien.
Ir pagājuši simts gadi, un mēs esam turpat, kur bijuši mūsu priekšteči. Pūļa svētulīgums un ķērkšana pēc tikumības ir likumsakarīgs rezultāts cilvēces spējai uztvert mākslu un domāt ārpus reālisma kopijām.
Pat nopietni žurnālisti dzirdēti kā mākslas kritēriju paužam “vai es to kārtu savā istabā pie sienas”. Jāatgādina, ka mākslas rotājošā funkcija nebūt nav vienīgā, kas šai dimensijai piešķirta. Domāt caur paradoksiem, alegorijām, apvērstiem un tiešiem simboliem – tas bija Padega laikā tikpat aktuāli, cik šodien.