Nu jau vairākas dienas man jādomā par Kārli Padegu, ko latviešu mākslas mīļotāji pazīst itin labi. Iespējams, lielākā mērā pateicoties viņa leģendārajam dendija tēlam un to pavadošajiem atribūtiem, ne pašas mākslas dēļ.

8. oktobrī Padegam 120.

Nezinu, vai Padegs iekļauts latvju dzīvesziņā, bet savas dzīves laikā viņu greznoja kā ļaužu niknās tērgas, tā policija, kas uzskatīja it daudzus viņa tušas zīmējumus par pornogrāfiskiem un nepiedienīgiem. Tie bija eksponēti Lūcijas Kreicbergas fotosalona skatlogā. Padegs plecus vien raustīja, uzskatot, ka žurnāli iespiež daudzkārt vulgārākus zīmējumus, bet tos Izglītības ministrija nekonfiscē. Un piebildis, ka daudz riskantākas gleznas ir muzejos, kaut tās skatīties ved bērnus grupām vien.

Ir pagājuši simts gadi, un mēs esam turpat, kur bijuši mūsu priekšteči. Pūļa svētulīgums un ķērkšana pēc tikumības ir likumsakarīgs rezultāts cilvēces spējai uztvert mākslu un domāt ārpus reālisma kopijām. 

Pat nopietni žurnālisti dzirdēti kā mākslas kritēriju paužam “vai es to kārtu savā istabā pie sienas”. Jāatgādina, ka mākslas rotājošā funkcija nebūt nav vienīgā, kas šai dimensijai piešķirta. Domāt caur paradoksiem, alegorijām, apvērstiem un tiešiem simboliem – tas bija Padega laikā tikpat aktuāli, cik šodien.

Kārļa Padega cikls "Sarkanie smiekli", kas tapis, iedvesmojoties no kādreiz slavenā krievu rakstnieka Leonīda Andrejeva stāsta "Sarkanie smiekli", kas, savukārt, tapis krievu – japāņu kara iespaidā, radīts 1930.-31. gadā, kad māksliniekam ir 20 gadi. Mūslaiku publikai šis cikls šķistu šausmīgs, zaimojošs, bīstams un samaitājošs. Tieši tikpat, cik amorāls un dēmoniem pavadīts ir jebkurš karš. Ir kropli ķermeņi, asinis, pārcirsti ķermeņi, sieviešu krūtis un jau citā viņa mākslas periodā – madonna ar ložmetēju un iprīta saēstas sejas. Kultūrizglītības pamatus kaut nedaudz apguvis cilvēks lepojas ar šo mūsu mākslas zeltu. Nav jau cālīši rudzupuķēs un ģībstoša jaunava pirmskāzu rītā, taču tā pekle, kas šobrīd valda pasaulē, kad cilvēks ir pārpārēm pierādījis un atrādījis savu varmācību pret otru dzīvu būtni, kad pornogrāfijai pakļautas arvien mazākas meitenes, kad pedofilija apvij pat svētākos no svētuļiem, bet galvaskausi, kā jau tas mākslas vēsturē cikliski atkārtojas, ieperinās mākslas darbos, liecinot par visa pārejošo dabu, nāveklības kultūru un mūsu ikviena visdrošāko ceļu, kad dzīvnieki tiek sašūti rokassomiņās, bet mēs savos gaismas svētkos Jāņos ēdam šašlikus aizrīdamies, no abstraktiem kautķermeņiem, ne sava rukša, kad, kad, kad.