Manuprāt, tas ir lieliski, ka šādas filmas Eiropā tiek veidotas, jo kino kā jebkura māksla vai izklaide var palīdzēt pašrefleksijai. Ja turpināsim skatīties filmas ar mērķi atslēgties no realitātes, tad zaudēsim to, ko var piedāvāt Eiropas kino, – izmantot filmu kā palīdzības rīku, lai izprastu procesus mums apkārt.

Festivāla šā gada sauklis – "Laiks ir vienmēr". Kā tas sasaucas ar bērnu filmu programmu?

Domājot mūsdienu pasaulē esošās situācijas kontekstā, jāatsaucas uz to, ka aizvadītajā gadā, kad pirmo reizi bērnu kino programma tika izrādīta tiešsaistē, vecākiem noteikti ir bijis daudz vairāk laika, ko pavadīt kopā ar bērniem ierobežojumu dēļ. Varētu to saukt par laimi nelaimē, kuru sasaistīt ar šī gada festivāla saukli. Ņemot vērā, ka bērnu filmu programma norisināsies tiešsaistē, tas arī nedaudz paplašina šo jēdzienu, jo, lai arī ir noteikti konkrēti seansu laiki, kuros filma jāskatās, nekur nav jādodas, un tas sniedz brīvāku manevrētspēju.

Manuprāt, ja ģimenē aug vairāki bērni, droši vien visiem vecākiem ir pazīstama sajūta – kad ej ārā no mājas, tas aizņem ļoti ilgu laiku. Tad nu šeit nav pat jāiet ārā no mājas, cik jauki.

Domājot par vecāku iesaisti, ar bērniem kopā skatoties filmas, festivāla mājas lapā "Kids’ Reel" programmas aprakstā minēts, ka šī filmu kategorija ir sākums vērtīgai sarunai ar vienaudžiem, vecākiem un skolotājiem. Vai varat precizēt, kurās tēmās jūs kā pieaugušais vēlētos pavērt plašāku redzesloku bērniem, lai sāktu šīs sarunas, ņemot vērā, ka šajā Covid-19 pandēmijas gadā jau ir pavadīts tik daudz laika kopā?

Man šķiet, ka tieši bērniem un pusaudžiem šis laiks ir vissmagākais. Tas ir vecums, kad jāizzina pasaule, jādibina draudzība, jāpiedzīvo pirmā mīlestība, bet tā vietā tu esi vienkārši iestrēdzis mājās. Ņemot vērā, ka tagad daudziem jauniešiem ir psiholoģiski ļoti grūts laiks, mūsu filmu programma, kurā ir ietverti pavisam reāli stāsti par to, kā veidojas savstarpējās attiecības un kā tikt pāri izaicinājumiem, kā pieņemt un rīkoties arī smagākās dzīves situācijās, piemēram, kad kāds līdzcilvēks piedzīvo slimību, būs iederīga šo jautājumu aktualizēšanai. Tās ir sensitīvas situācijas, kas notiek dzīvē.

Eiropas bērnu kino ir ļoti izplatīts uzskats, ka mēs bērnus īpaši nepasargājam, ja mēs ar tiem nerunājam.

Ārā aiz loga nav nekāda pūkaina pasaku pasaule, tur rodas dažādas problēmsituācijas un izaicinājumi, tādēļ, manuprāt, ir ļoti forši, ka mēs ar filmu vai citu mākslas darbu bērniem varam piedāvāt sarunu un instrumentus, kā šīs situācijas risināt, kā tās labāk izprast.

Festivālā, jau astoņus gadus rādot bērnu filmu programmu, nevairāmies no smagām tēmām. Mums ir bijušas filmas, kas runā par nāvi, par veselības problēmām, par aizskaršanu un aizvainojumiem skolā. Vēlos izcelt, ka šogad "Kids’ Reel" programmā divās filmās vieni no galvenajiem varoņiem būs cilvēki ar invaliditāti. Ja filmās parādām to dažādību, kas ir apkārt, tas palīdz pieņemt, ka pasaule nav tikai tāda kā mēs, tā ir ļoti dažāda. Tieši tas padara to skaistu un interesantu.

Kuras "Kids’ Reel" programmas filmas jūs ieteiktu skatītājiem?

Šogad programmu apzināti esam veidojuši iespējami vieglu un draudzīgu skatītājiem, ņemot vērā, ka psiholoģiski šis ir ārkārtīgi smags laiks visiem. Tādēļ šī gada programmā ir balanss – tajā ir gan kvalitatīvie un cilvēciski vērtīgie stāsti, gan arī kas tāds, kas tik ļoti neskumdina vai neliek skatītājiem ieguldīt ārkārtīgu darbu.

Ja runā par konkrētiem darbiem, tad visai ģimenei noteikti ieteiktu nelaist garām itāļu režisora Stefāno Čipāni filmu “Mans brālis supervaronis” (“My Brother Chases Dinozaurs”), kas ir stāsts par diviem brāļiem – viens no viņiem ir ar Dauna sindromu. Un filmas stāstījums ir no šī brāļa skatpunkta. Viņš sāk iet vidusskolā, un attiecības ar mazāko brālīti iegūst interesantas toņkārtas, bet tā ir veidota klasiskā stilā un aizkustinās pilnīgi visus.

Otra filma ir beļģu režisora Olivjē Peirū “Kosmopuika” (“Spaceboy”), kas ir viens no tematiski nopietnākajiem darbiem, jo tajā ievīts stāsts par smagu slimību, bet tas atspoguļots ārkārtīgi gaišā noskaņā. Domāju, ka vecākiem radīsies pārdomas par to, kur ir robeža, kad bērnu, pārāk daudz laba gribot, nepasargājam, tādējādi izolējot vai nodarot pāri.

Pirmsskolas skatītājiem ir animācijas īsfilmu programma, kur liela daļa filmu ir bez dialogiem. Viena no vizuāli skaistākajām filmām ir ungāru ilustratores Kingas Rofušas “Mājas”. Režisores darbus noteikti kādā brīdī esat redzējuši kancelejas preču vai smalku papīrlietu veikalos. Skatoties filmu, sapratīsiet, par ko es runāju, šis vizuālais stils ir tiešām unikāls.

Jūs esat arī divu "Riga IFF" forumu kuratore. Kādi pasākumi šogad paredzēti "Extended Realities" forumā?

Forums ir festivāla kopējā sadaļa, tas lietussardziņš, zem kura ir industrijas un dažādi izglītībai, tīklošanās kontaktu dibināšanai veltīti pasākumi. Manā pārziņā ir paplašinātajai realitātei veltītie pasākumi "Extended Realities", kā arī šogad pievienojusies “Baltic Women in Film Mentorship” jeb Baltijas sieviešu mentoringa programma.

"Extended Realities" ir audiovizuāls skatījums, tie ir kustīgie attēli, bet citā dimensijā ar citiem spēles noteikumiem. Šis medijs kino festivālā mūs ārkārtīgi interesē, jo tas paplašina attēlu un ierastās uztveres robežas. Ar "Extended Realities" programmu mēs gribam parādīt, ka paplašinātā realitāte nav nekāda raķešzinātne, tā ietver virtuālo realitāti, papildināto un jaukto realitāti, ļoti daudzas dažādas realitātes – katru ar savu tehnoloģisko īpatnību. Ņemot vērā, ka tagad cilvēki aktīvi apgūst programmēšanu un citas izpausmes jaunajos medijos, šis paplašinātās realitātes medijs ir tāds, kurā var veidot stāstus, piemēram, mākslas, kultūras un izglītības vajadzībām, veidojot pieredzi muzejiem vai palīdzot bērnu izglītības procesos un to pētniecībā.

Programmā notiek gadījumu izpētes testi, kur cilvēki, kas jau ir pabeiguši paplašinātās realitātes darbus vai tos radījuši jau krietnā gatavības stadijā, dalīsies pieredzē par to, kā ir veicies, kādi bijuši izaicinājumi, kāpēc viņi ir izvēlējušies šo mediju. Būs arī diskusija, kurā piedalīsies dalībnieki no Somijas, Latvijas un Francijas. Runāsim par to, kur meklēt ceļus, finansējumu, ar ko rēķināties, kā pārvērst ideju tehnoloģijās.

Kāpēc jums ir svarīgi veidot “Baltic Women in Film Mentorship”?

Man šķiet, ka šis ir ļoti labs brīdis, lai mēs turpinātu sarunas, kas sabiedriskajā telpā notiek par dzimumu līdztiesību un vienlīdzību. Šis ir sadarbības projekts, kurā mūs uzaicināja piedalīties kolēģe no Lietuvas īsfilmu aģentūras un no sieviešu kino apvienības. Mēs esam Latvijas pieturpunkts programmā līdztekus Lietuvai un Igaunijai. Šajā programmā ar vai bez pieredzes kino sievietēm ir iespēja pieteikties pie pieredzējušiem kino veidotājiem vai citiem nozares pārstāvjiem un gada griezumā saņemt padomus, ceļot pa Baltijas festivāliem, dibināt kontaktus un audzēt pieredzi, kas dod labāku starta kapitālu vai, piemēram, jaunajām kino veidotājām, tāpat arī pieredzējušām atrast jaunus atspēriena punktus vai pieturēties pie kādiem aspektiem, kurus viņas grib izprast un attīstīt. Kino festivālā rīkojam sarunu un diskusiju par sievietēm Latvijas kino. Tai ir divas daļas – kā sievietes pārstāvētas Latvijas kino, konkrēti pievēršoties režisoru, scenāristu un producentu darbam, un kā sievietes tiek reprezentētas, kāds ir sievietes tēls, ko mēs redzam Latvijas kinofilmās, sākot ar neatkarību.

Analizēsim Martas Emīlijas Martinsones filmu “Tizlenes”, kā arī nesen iznākušo seriālu “Emīlija”, jo šie divi ir samērā unikāli piemēri Latvijas kino. Vienā galvenās varones ir pusaugu meitenes, otrā – preses karaliene, kas izsitusi savu ceļu pasaulē, kurā tolaik sievietes neviens neņēma vērā.

Ko jūs novēlētu festivāla apmeklētājiem?

Nebaidīties no nezināmā un nepazīstamā! Manuprāt, mēs ļoti daudz ejam uz to, ko mēs zinām, bet iesaku festivālā nākt uz filmām, par kuru režisoru varbūt nekad neesat dzirdējuši. Paļaujieties uz aprakstiem un kuratoriem! Mēs augam un bagātināmies tikai tad, kad paplašinām savu apvārsni, un to var izdarīt tikai tad, ja pievēršamies kam jaunam un nezināmam.