Pirms dažām nedēļām reiz septembrī

Jau pavisam netālu no ceļa, kuram katrā pusē ir uzbūvēta nelielu namiņu rinda, tostarp arī mūsējais, kurā jau sen mitināmies, vienīgā nelielā pārmaiņa, ko spēju sazīmēt pirms pagrieziena uz mājām, ir kāds nozudis objekts pie žoga, kas ieskauj plašu zāles klātu teritoriju, kurai pa vidu atrodas proporcionāli visai neliela apdzīvota ēka. Metāla vārtu priekšā vairs nav novietota koka kaste ar āboliem, ko saimnieki parasti ik dienas piepildīja no jauna, acīmredzot ar domu, lai garāmgājēji var pacienāties. Es nekad neesmu to darījis, un tagad ir jau par vēlu.

Ir saulaina, silta diena, un, tuvojoties savam pastaigas galamērķim, vēroju, ar ko nodarbojas kaimiņi. Līdzīgie namiņi nedaudz atgādina priekšpilsētu no Tima Bērtona filmas "Edvards Šķērrocis" (Edward Scissorhands, 1990). Katrā pagalmā notiek kaut kas līdzīgs rituālam pirms bezcerīgi tumšā rudens iestāšanās. Vieni mazgā un pucē savus auto, bet citi pēdējo reizi šai sezonā pļauj zālienu, lai pēc tam gaidītu pavasari, kad no garāžas būs atkal jāvelk laukā pļaujmašīnas. Bet pavasaris vēl ir tālu, un jāgatavojas "mūsu rūpju ziemai" (Viljams Šekspīrs, Ričards III). Tai brīdī uznāk nelielas bažas, pat bailes, bet par bailēm nākamajā nodaļā, ko es drīzāk gribētu dēvēt par nelielu "filmas epizodi".