Māksliniece Justīne Lūce studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā un uz grafiku pārgājusi studējot Venēcijas Mākslas akadēmijā, kur kopā ar profesoru Jacopo Abisu izveidoja jaunu grafikas tehniku - digigrafiju. Lūce pasniedz vizuālo mākslu Žila Verna Rīgas Franču skolā un vada mākslas studiju pieaugušajiem "Regulārs sakars". Kopā ar māsu bioloģijas profesori Ilutu Dauškani izveidojušas projektu "Ota dabā" ar mērķi izglītot cilvēkus par bioloģiju un mākslu.

Ko tev nozīmē grafika?

Grafika – tas ir mākslas veids, kādā izpaust sevi. Man patīk, ka tā nav tikai uzrakstīti burti, kas pēc tam ielikti lapās. Tas ir mākslas veids – tāpat kā glezniecība. Manuprāt, cilvēki nenovērtē grafiku – viņi uzskata: "O, grafika – tagad mēs paņemsim skaistu plāksnīti, iespiedīsim un pēc tam to pašu nospiedīsim piecdesmit reizes, un pēc tam varēs visiem izdalīt kartītes", bet tā nav. Katru plāksnīti var padarīt par savu mākslas darbu. Tādu, kas neatkārtosies – ne tikai manā tehnikā, bet arī, piemēram, sauso adatu. To var tehniski uztaisīt kā kurpnieks uztaisa kurpi, kura būs visu laiku vienāda, bet ir jāskatās plašāk – kurpes var uztaisīt tā, ka neviens pāris nebūs vienāds.

Man tas šķiet nedaudz noniecinoši, ka grafikas maksā mazāk nekā gleznas tikai tāpēc, ka tās it kā varot pavairot, taču tā nav taisnība.

Cilvēki, atveriet acis un paskatieties, cik grafika ir patiešām brīnišķīga un ko ir iespējams izveidot no vienkāršas lietas! Jā, man patīk sacelt vētru ūdens glāzē.

Pastāsti par tehnikām, kurās tu strādā!

Man patīk jaukt tehnikas – man patīk tās pielāgot idejai, ko vēlos parādīt, tāpēc es vienu un to pašu tēmu varu interpretēt vairākos veidos un pēc tam izvēlēties atbilstošāko. Es strādāju ar sauso adatu un digigrafiju, kas Latvijā ir parādījusies ne tikai manos darbos. Tā ir fotogrāfija, kas izdrukāta un, kamēr vēl nav nožuvusi, ar preses palīdzību nospiesta uz papīra vai uz kādas citas virsmas, kura var iesūkt krāsu, un pēc tam apstrādāta. Man patīk ideja par to, ka man ir melnbaltā fotogrāfija, un pēc tam es to pasauli pārvēršu, kā gribu, piesaistu klāt citas matērijas un atdzīvinu.

Atzīšos, man laikam ir bail no baltās lapas, tāpēc es sāku ar fotogrāfiju. Mana tehnika ir šāda: es ieraugu skatus dabā, nofotografēju ar acīm un tad nofotografēju arī attiecīgi ar telefonu vai profesionālu kameru. Tad es šo attēlu no datora izdrukāju, bet izdruka pēc tam nonāk spiedē. Tad mūsdienas savijas ar vecajām tehnikām. Tur ir arī knifs, kuru daudzi nav redzējuši, bet es parādīšu savā lekcijā. Kad attēlu izprintēs laukā un krāsa vēl nebūs nožuvusi, mēs to uzklāsim uz papīra, bet pirms tam būs jāveic vēl kāds process, tāpēc tā nebūs vienkārša izdrukāšana un uzspiešana. Šoreiz tiks iecerēts mākslas darbs, nevis pastkartīte, tāpēc nebūs tik vienkārši.

Turklāt ir arī jāskatās, cik ir košas krāsas, kādas ir printera krāsas, kad tās beidzas, vai uz printētā materiāla tiek likts terpentīts vai netiek. Tur ir sīkas nianses, kuras var apgūt tikai tad, ja ar šo tehniku strādā gadiem ilgi.

Kas tevi iedvesmo?

Mani iedvesmo apkārtējā pasaule un impulsi, kas notiek ar mani. Mani iedvesmo tas, kas notiek pasaulē – gan politikā, gan dabā, gan tas kas notiek arī ar cilvēkiem. Bet es vairāk esmu māksliniece, kura izsaka savas emocijas. Līdzīgi kā Frīda Kalo un citas mākslinieces, kuras sevi gleznoja dažādos stāvokļos. Iedvesmas avots ir tas, kas ar mani notiek dzīvē. Ar manām emocijām, konfliktiem starp cilvēkiem. Varbūt nevis konflikti, bet drīzāk mijiedarbība ar cilvēkiem un arī mijiedarbība ar dabu un apkārtesošiem dzīvnieciņiem. Dzīvnieciņi ir cilvēks, suns, kaķis, bruņurupucis – viss pēc kārtas. Mijiedarbība starp mani un mammu, starp mani un vīrieti, starp mani un mani.

Vai, tavuprāt, cilvēks vispār ar dabu var dzīvot mijiedarbībā vai vienmēr būs konflikts?

Es domāju, ka konflikts neeksistē, eksistē tikai mijiedarbība. Un, lai cik ļoti mēs gribētu domāt, ka esam citplanētieši, mēs tie neesam. Bet pat ja esam, mēs pietiekami ilgi dzīvojam šeit. Tu vari būt tas dzīvnieciņš, kurš dzīvo dabā un to neiznīcina, bet beigās taču arī šimpanze nolauzīs zaru vai arī, es ļoti atvainojos, govs uztaisīs purkšķi un radīsies vairāk ozona. Lūk, tur ir tā saskare ar Dievu. Dažreiz cilvēks iedomājas, ka viņš ir Dievs. Tad, man liekas, vienā brīdī tā daba sāk atriebties mums.

Kāda ir pasaule tev apkārt?

Smieklīgs jautājums, jo tā baigi mainās. Vari ietekmēt to, kas ir apkārt un beigās tāda pasaule, kādu taisīsi – tāda tā arī būs un tu tajā burbulī dzīvosi, bet ne vienmēr to var ietekmēt, jo ir lielie cunami un citas katastrofas. Bet es dzīvoju burbulī, kas saucas “māla māja” un kur apkārt ir dzīvnieciņi un mīļi bērni, kuri dažreiz nokaitina, bet kuri dod iedvesmu un prieku, un patiesumu. Kādā pasaulē es dzīvoju? Es dzīvoju skarbā pasaulē. Es domāju, ka pasaule ir nežēlīga un tajā pašā laikā arī ir skaista. Atliek būt bēdīgam, bet jāmeklē arī skaistās lietiņas un tās jāpievelk.

Ko varam sagaidīt tavās lekcijās?

Es stāstīšu par tehniku un brīvību. Mēģināšu parādīt, kā būt brīvam un ļauties procesam, vienlaikus apzinoties, ka tas ir jākontrolē, jo ir jāpārzina arī likumi. Sākšu ar likumiem, bet pēc tam stāstīšu, kā no tiem atbrīvoties vai kā ar tiem komponēt un darboties, līdzīgi, kā to savos darbos ir darījis Tulūzs-Lotreks. Viņš izcili zīmē kompozīciju, bet vienlaikus viss ir vienkārši. Es uzskatu, ka visa māksla – tā ir matemātika. Jebkurš, kurš apgūst pamatprincipus, var ko uztaisīt. Pēc tam tā ir katra paša izvēle, ko ar šiem pamatprincipiem komponēt un kā no tiem iziet. Savās lekcijās es rādīšu digigrāfiju, kas ir mana tehnika un ir izveidota Venēcijā. Pēc tam parādīšu, kā grafika var kļūt vēl brīvāka, arī sakomponējot kopā vairākas grafikas tehnikas.

Kam, tavuprāt, būtu saistošas lekcijas par grafiku?

Domāju, ka jebkuram, jo galu galā grafika ir dizains, tā ir glezniecība, tas ir viss, ko mēs redzam apkārt. Grafika ir arī fotogrāfija. Lai cik tas egoistiski izklausītos, bet grafika ir viss, jo galu galā viss ir zīmējums… Teiksim tā – grafika ir tas, ko tu nospied. Pat tad, kad tu ej ar apaviem pa ielu vai arī ar netīrām kurpēm ienāc mājās – tu radi grafiku. Domāju, ka šīs lekcijas varētu būt interesantas gan tiem, kuri vairāk grib apgūt grafikas tehnikas, gan arī klausītājiem, kuriem vienkārši interesē grafika, jo viņi šajās lekcijās redzēs īstus profesionāļus, kuri strādā savā jomā un kuriem interesē sava nozare, un kuriem patīk tajā strādāt. Tas, manuprāt, ir galvenais – redzēt cilvēku, kurš ir aizrāvies ar to, kas viņam patīk – tāpat kā skatīties kā viens kaut kur lien un pēta dabu. Diez vai es kādreiz fotografēšu dabu, bet tajā pašā laikā ir interesanti skatīties, kā to kāds dara. Man šķiet, ka šīs lekcijas būs interesanti skatīties, palīdzēs labāk saprast šīs tehnikas un cilvēkiem radīsies idejas, kā sevi attīstīt tālāk vai kā pielietot šīs zināšanas, esot mājās. Beigās viņi paši var radīt ko jaunu.

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kuri meklē iedvesmas avotu?

Paskatīties sev apkārt, atvērt plašāk acis, jo viss vienkāršais ir ģeniāls. Pasēdēt, palasīt grāmatas, aiziet uz izstādi, jo viens ir taisīt rimeiku vai kopiju, bet kas cits ir iedvesmoties no vairākiem māksliniekiem. Es bieži vien vācu fotogrāfijas vai māksliniekus, kuri mani iedvesmo un patīk, un tad noformulēju savu emociju, ko vēlos izlikt. Pēc tam es skatos: “O, šādi izskatīsies labāk. Šāda kompozīcija, šādā veidā, šādām krāsām tas tiks izteikts vislabāk.” No sākuma ir tā emocija. Tev ir jābūt cilvēkam, tev nav jābūt akmenim, ir iekšēji kaut kas jāsajūt. Ir jānoformulē, ko tu vēlies pateikt. Es nezinu, tas var būt pat “saule spīd spoži”, bet tad visu laiku ir jāpatur prātā: “Es vēlos uztaisīt darbu “Saule spīd spoži”.

Sanāk, ka var pateikt jebko?

Jā, var pateikt jebko. Galvenais ir vadmotīvs, ideja.

---

Video izveidots projekta "Grafikas akadēmija - tiešsaistes lekciju un nodarbību digitālā platforma" ietvaros, kas ar tiešsaistes lekcijām un informatīviem video iepazīstina ar dažādām grafikas tehnikām un tajās strādājošajiem māksliniekiem. Projektu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds mērķprogrammā “KultūrELPA”. Informatīvais atbalstītājs TVNET. Pateicība Jaņa Rozentāla Mākslas skolai par sadarbību video tapšanā.

Tekstu sagatavoja Elza Brauna un Justīne Vernera. Video un jautājumi Artūrs Hnikins.