Apvienības dzīvespriecīgās un neparastās izrādes iet pie sirds gan teātra kritiķiem, gan dažādu paaudžu publikai.

Viņiem ir komiskas izrādes bērniem, kabarē tipa izrādes ar retro estētikas elementiem, ir mežonīgi iestudējumi roka un ielu kultūras stilā. Šķiet, ka nelielais cirka mākslinieku kolektīvs brīvi jūtas teju visās iecenītākajās cirka disciplīnās – akrobātikā un gaisa akrobātikā, žonglēšanā, klaunādē… Daudzās Race Horse Company izrādēs uz skatuves ir viss iespējamais – pleznas, gumijas riepas, dēļi, klavieres, jancīgas maskas, teltis, ziepju burbuļi un automašīnas. Izrāde, kas šonedēļ būs skatāma Rīgā, gan formas ziņā ir ieturētāka, taču tikpat dzīvi un cilvēcību apliecinoša kā citas apvienības izrādes.

5. un 6. aprīlī plkst 20.00 VEF Kultūras pilī notiks Rīgas cirka organizētās viesizrādes apvienības jaunākajam iestudējumam (un reizē arī vienam no vecākajiem – jo izrāde tapusi 10 gadu garumā) – zinātniskās fantastikas tēmai veltītajai batutizrādei “O’DD”, kas veltīta cilvēka un civilizācijas nākotnes un attīstības tēmai. Izrāde galvenokārt orientēta uz pusaudžu un pieaugušo auditoriju (12+). Biļetes šeit. 

"O’DD" teju burtiskā nozīmē rada pilnīgi jaunu telpu – šeit ir cita gravitācija, cita telpa un atmosfēra. Batutu, skaņu cilpu un neparasto gaismu pasaule skatītāju ievelk trīsdimensionālā realitātē, kurā it kā viss ir citādāks, un tomēr galvenā varoņa pamatuzdevums – spēja no nevarīgas, kailas kūniņas attīstīties, apjaust savas iespējas un pāriet "nākamajā līmenī", kļūstot par enerģisku un spožu indivīdu, ir pazīstams.

"O’DD" ir Race Horse Company dalībnieka Rauli Dālberga (Rauli Dahlberg) soloizrāde, kas tapusi sadarbībā ar vēl trijiem māksliniekiem – ar horeogrāfu Jarko Mandelinu (Jarkko Mandelin), skaņu mākslinieku Miro Manteri (Miro Mantere) un gaismu mākslinieku Jeri Monkonenu (Jere Mönkkönen). Šajā izrādē Rauli ir vienlaikus solo akrobāts, režisors un līdzhoreogrāfs. Noteikti jāizceļ dzīvo cilpu (live-looping) mākslinieka Miro Manteri ieguldījums izrādes atmosfēras radīšanā. Reālajā laikā uz skatuves Miro spēlē paša izgudrotus instrumentus un samplo izrādes skaņas. Katrai izrādei ir sava, neatkārtojams skaņu ainava. Miro ir elektronikas žanra leģenda – skaņu cilpu pionieris, kas zvaigznes (hedlainera) statusā Eiropas elektroniskās mūzikas festivālos viesojies jau kopš 2000. gadu sākuma.

Par batutu burvi dēvētais Rauli ar akrobātiku sāka nodarboties jau bērnībā. Mācījies Salpaus cirka skolā Somijā, 2005. gadā absolvējis "Cirkus Cirkör" cirka augstskolu Stokholmā, un 2007. gadā pabeidzis CNAC cirka universitāti Francijā. Rauli specializējies batutu un vingrošanas bumbu akrobātikas disciplīnās un aizraujas ar jaunu cirka rīku izgudrošanu. 2008. gadā, pēc studijām atgriežoties Somijā, Rauli kopā ar cirka jomas kolēģiem Kalii (Kalle Lehto) un Anti (Antti Suniala) nodibinājis Race Horse Company. Kopš tā laika iestudētas 13 izrādes, no kurām piecas režisējis tieši Rauli. Kā kopsaucējs stilistiski tik dažādajām apvienības izrādēm tiek minētas izcilas akrobātiskās prasmes, melnais humors, kā arī kontrolēta haosa un riska klātesamība. Pats Rauli par cirka pamatiem uzskata vizualitāti, stāstu un pārsteiguma momentu. Rauli autorrokraksts izceļas ar kinematogrāfisku noskaņu – ne velti, nosaucot šīs sci-fi stilā ieturētās izrādes iedvesmas avotus, saraksta augšgalā Rauli min kosmosa tēmai veltītas kinofilmas.

Īsi pirms izrādes aprunājāmies ar Rauli par "O’DD", cirka izaicinājumiem un civilizācijas nākotni.

Kā tu nonāci cirkā?

Es nodarbojos ar vingrošanu jau no agras bērnības. Desmit gadu vecumā atklāju batuta disciplīnu un sāku darboties cirka klubā Turku pilsētā Somijā. Kopš tā laika tā ir mana lieta.

Kas mums būtu jāzina par izrādi "O’DD"”, pirms to redzam savām acīm?

"O’DD" ir futūristiska viena cilvēka odiseja cauri ārējām un iekšējām pasaulēm. Manuprāt, iestudējums vislabāk nostrādā, ja par to nezina pārāk daudz un nenolaupa pārsteiguma momentu. Man pašam šajā izrādē ļoti patīk izaicinājums, ar kuru es kā mākslinieks saskaros ne tikai fiziskajā, bet arī garīgajā līmenī.

Izrāde ir tapusi, iedvesmojoties no zinātniskās fantastikas. Kāpēc tieši sci-fi – vai tādēļ, ka tas ir populārs veidols, kādā ietērpt nākotnes tēmas, vai tev tas nozīmē kaut ko vairāk?

Sci-fi tēma cirkā ir diezgan maz izplatīta. Un tomēr tā man šķiet dabiska un cirkam radniecīga – zinātniskā fantastika dod vietu iedomātām pasaulēm un lietām, kas uz Zemes nav iespējamas. Manuprāt, cirks savā būtībā lūko neiespējamo padarīt iespējamu, tātad arī cirks ir sava veida fantāzijas pasaule. Teātrī vai cirka teltī viss – no atmosfēras līdz pašam iestudējumam – vienmēr ir ilūzija vai realitātes paplašinājums.

No kuriem zinātniskās fantastikas darbiem tu iedvesmojies, radot šo izrādi?

Esmu iepazinies ar ļoti daudzām zinātniskās fantastikas tēmai veltītām filmām un grāmatām, tostarp ar grafiskajām novelēm un komiksu grāmatām, bet īpaši vēlētos izcelt divas filmas, kas uz mani atstāja patiešām nozīmīgu iespaidu: [Stenlija Kubrika] “2001: Kosmosa odiseja” (1968) un [Džordža Lūkasa] “thx 1138” (1971).

Pie "O’DD" tu sāki strādāt tālajā 2012. gadā. Desmit gadus slīpēt vienu iestudējumu šķiet iespaidīgi! Pastāsti par procesiem un izmaiņām, ko piedzīvoji iestudēšanas gaitā! Kā 2012. gada ideja atšķiras no tā, ko redzēsim šonedēļ?

Jāatzīst, ka sākumā nokostais kumoss man izrādījās grūti norijams – sākotnēji kā "O’DD" norises vieta bija iecerēta piepūšamā cirka telts – tāda kā lēkājoša milzu gumijas bumba. Bez šīs bija vēl virkne citu ideju, no kurām šo gadu laikā sanāca atteikties. Atkrita daudzas idejām par ietērpiem, par rozā vingrošanas bumbām, par muskuļu elektrostimulatoriem un daudz ko citu. Man bija jānonāk pie atziņas, ka, tā teikt, mazāk ir vairāk. 2012. gadā biju vēl pārāk jauns, un man laikam vispirms vajadzēja gūt dzīves pieredzi, saprast, kas es esmu un ko ar šo iestudējumu vēlos pateikt. Vienubrīd pat šaubījos, vai jebkad šis iestudējums būs gatavs, bet tas tomēr izdevās.

Vai nav mazliet biedējoši, cik pravietisks un mūsu civilizācijas jaunajai realitātei vajadzīgs izrādījās šis iestudējums par cilvēces nākotni? Pandēmija, karš – vai tas viss tev paver vēl kādu redzējumu attiecībā uz civilizācijas nākotni?

Manuprāt, "O’DD" nesniedz jau gatavas atbildes vai instrukcijas kā evolucionēt nākamajā civilizācijas fāzē.

Izrādē mēs gan ķermeniski, gan caur mūziku radām un rādām cilpas, ko cilvēce met, nemitīgi atkārtojot vēsturi.

Līdz ar to šis laiks ir gluži tāds pats kā cits laiks, un Visuma iekarošana sākas no iekšienes, no mums pašiem. Lai mainītu nākotnes kursu, mums, cilvēkiem, ir jāmainās pašiem un jāmāk izmantot arī apstākļu sakritības.

Jūsu cirka apvienības mājaslapā sacīts, ka 2008. gadā Race Horse Company dzima no vajadzības radīt unikālas bezkompromisa un bezierobežojuma cirka izrādes. Ar kādiem ierobežojumiem cirka pasaulē esat saskārušies?

"O’DD" mani izvadāja pa dažādiem nepašsaprotamiem ceļiem – tādiem, kas cirka mākslinieka attīstības karjerā nebūtu acīmredzama izvēle. Tā vietā, lai ietu vieglāko ceļu un pūlim piedāvātu izklaidējošus cirka trikus, es pievērsos "O’DD". Šī man ir ļoti personiska izrāde. Lai ar to strādātu, man bija jādodas savā personīgajā ceļojumā – manā odisejā. Manuprāt, lielākais jaunā cirka izaicinājums ir spēt izstāstīt stāstus, naratīvā pārvēršot savu cirka prasmi, savu disciplīnu. Tieši vispārzināmie triki ir tie, kaut kādā ziņā mūs ierobežo un vienlaicīgi arī liek darīt kaut ko, kam īsti nav izskaidrojuma vai jēgas. Es uzskatu, ka vienīgās robežas cirkā ir mūsu pašu iekšējās barjeras un bailes. Drosme ir iet pašam savu ceļu neatkarīgi no tā, vai rezultāts sakritīs ar publikas gaidām.

Foto: Cirka trupas "Race Horse Company" izrāde.

Šī izrāde tapusi kopā ar horeogrāfu, skaņu mākslinieku un gaismu mākslinieku, taču šoreiz, atšķirībā no citām Race Horse Company izrādēm, tu izrādē esi vienīgais akrobāts, vienīgais cirka mākslinieks. Vai būt uz skatuves soloizrādē ir grūtāk?

Jā, šīs izrādes fiziskā puse ir tiešām smaga – tu visu laiku esi uzmanības centrā, nav pat ne mirkļa atpūtai. Nav arī iespējas paļauties, ka kļūdas gadījumā pārējie mani izglābs. Bet, no otras puses, šis formāts man sniedz nebijušu brīvību, turklāt man nav jābaidās, ka ar savām kļūdām varu nodarīt pāri saviem skatuves kolēģiem.

Vai ir kas tāds, ko tu vēlētos cirkā vēl apgūt?

Manuprāt, cirka mācīšanās nekad neapstājas, un tomēr jāņem vērā, ka gadu gaitā mazinās fiziskā varēšana. Pienāks brīdis, kad vairs nespēšu to, ko spēju 20 gadu vecumā, taču, par laimi, cirks ir atvērts jaunām lietām – vari radīt lielisku izrādi kaut vai tikai, izmantojot pirkstus. Galvenais, lai būtu laba iztēle un pacietība.

Video: Ieskats izrādē.