Latvijas garīgajā telpā Viktors Freibergs ienesa savu skatījumu uz kino kā mākslu, uz filmām kā neierobežotu un neaptveramu nozīmju un iedvesmas lauku. Pieminot aizgājēju, TVNET piedāvā spilgtākos citātus no Viktora Freiberga slejas, kas tika publicēta TVNET GRUPAS tiešsaistes žurnālā "Klik", arhīva:

"(..) Es tomēr ticu, ka kultūra neizzudīs un ka nekļūsim par parastiem patērētājiem, kas atsakās iedarbināt smadzenes, tiklīdz sastopas ar filmu, kas pēc pirmās noskatīšanās reizes rada tikai mulsuma sajūtu, neziņu, pat dusmas - kāpēc man netika skaidri un gaiši pateikts, ar ko viss stāsts beidzās?"

"Daudzi man ir uzdevuši jautājumu - kas tur tik īpašs skatīties filmas kinoteātrī? Atbilde ir gluži vienkārša - kad nodziest gaisma, kaut arī zālē neatrodamies vieni, mums veidojas dziļi intīmas saiknes ar ekrāna varoņiem un telpu."

"(..) Lai kādu baudu sagādā rakstīšana par kino, tomēr jāpiekrīt Džordžam Orvelam (George Orwell), ka rakstīšana ir kā ilga un mokoša slimība. Toties pēc tās izslimošanas iestājas atvieglojums un pagaidām vēl tikai viegla panika, gaidot brīdi, kad šis sacerējums parādīsies grāmatu plauktos un, iespējams, daudziem, tāpat kā man, tā nepatiks."

"Neapšaubāmi, ka naids, ciešanas, fanātisms un neiecietība ir raksturīgas cilvēka iezīmes, bet kur paliek saprāts un intelekts, kas neļauj mums ar neizprotamu intensitāti nemitīgi izgāzt dusmas pār citiem?"

"Rīkoties pēc principa "tas, ko es neredzu, nepastāv" ir ne tikai bīstami, bet noziedzīgi, un no šādiem līdzcilvēkiem man ir bail."

"Mākslai nekad (kino ieskaitot) nav bijis pēc būtības vienmēr jābūt pašsaprotamai, bet jāliek cilvēkam domāt, lai cik banāli tas skan."

"Un saprāta lauskas manā mēteļa kabatā, atšķirībā no akmens angļu rakstnieces Virdžīnijas Vulfas kabatā, ļauj noturēties neiecietības un vājprāta bangojošajā straumē, kas reiz pierims un mēs atkal nonāksim mierpilnā lagūnā, bet daudziem būs, cerams, kauns un vainas apziņa, ka glābšanas riņķi meklējuši, tumsonības vadīti."

"Šaubas cilvēku var padarīt vāju, kaut tās ir arī jebkura indivīda eksistences neatņemama daļa, līdz ar to mums jābalansē starp kritisku domāšanu un pārmērīgu šaubu absolutizāciju."

"Man ir grūti piekrist viedoklim, ka katrs nākamais režisora vai rakstnieka darbs vienmēr ir izcilāks par iepriekšējo. Radošā darbība reizēm ir kā amerikāņu kalniņi – milzīgiem panākumiem var sekot neveiksme, tāpēc man nešķiet, ka pie pirmās režisora neizdevušās filmas mums no viņa jānovēršas un jāzaudē ticība autora radošajām spējām."

Viktora Freiberga rakstu arhīvs atrodams šeit:

Profesors Viktors Freibergs ir sinefils un autoritāte saviem daudzajiem studentiem vairākās paaudzēs Latvijas Universitātē un dažādos kino lektorijos. Izglītību Viktors Freibergs (1955) ieguvis kā angļu filologs – studējis Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē (1974-1977), disertāciju aizstāvējis Maskavas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē (1986). Kā filoloģijas zinātņu doktors ilgus gadus strādājis un turpina strādāt Latvijas Universitātē, vadījis Komunikācijas studiju nodaļu, ieņēmis dažādus akadēmiskos amatus – lektors, docents, profesors.

Gadu gaitā Viktors Freibergs izkopis īpašu kinomīlestību un zināšanas par šo mākslu, strādājis Nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" žūrijā, sastādījis filmu programmas un ciklus, publicējis rakstus par kino žurnālā, vēlāk, portālā "Kino Raksti" un citur. Viņa balsi jau kopš kinoforuma “Arsenāls” laikiem atpazīst daudzi kino mīļotāji, jo viņš ir viens no pieprasītākajiem filmu tulkiem festivālos. Par savu pirmo grāmatu, autobiogrāfisko prozas darbu “Kinomāna slimības vēsture” (2019) Viktors saņēma nozīmīgo Dzintara Soduma balvu literatūrā. 2021. gadā biedrība Ekrāns/portāls "Kino raksti" laida klajā Freiberga otro grāmatu ar nosaukumu "Viktora otrā grāmata".

Portāla TVNET redakcija, kurā strādā arī daudzi Viktora Feiberga bijušie studenti, izsaka līdzjūtību aizgājēja tuviniekiem un talanta cienītājiem.