Igudesman & Joo: šajā pasaulē nevajag sevi uztvert pārāk nopietni

Sejas.lv
Igudesman & Joo: šajā pasaulē nevajag sevi uztvert pārāk nopietni
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Publicitātes foto

Kas notiek, kad divi izcili klasiskās mūzikas izpildītāji nolemj, ka vienkārši uzstāties uz skatuves ir pārāk garlaicīgi?

Viņi rada unikālus šovus un iekaro pasauli, ne tikai virtuozi spēlējot vijoli un klavieres, bet arī ar dzirkstošu humoru.

Igudesman & Joo ir ekscentriķi, novatori, drosminieki un lieliski mākslinieki, kuru talantu ir novērtējuši Jehudi Menuhins un Bernards Haitniks. Dueta dalībnieki intervijā atklāja savu stāstu, paskaidroja, kādas īpašības nepieciešamas māksliniekam, lai gūtu panākumus, pastāstīja par savām lielākajām bailēm un sapņiem, kā arī nedaudz atklāja noslēpumu par repertuāru, ar ko 18. augustā iepriecinās festivāla THE BEST OF “Summertime — ielūdz Inese Galante” viesus.

Pievērsīsimies jūsu radošā ceļa sākumam? Vai atceraties to brīdi, kad sapratāt, ka jūsu dzīve būs saistīta ar mūziku?

JOO: Es mīlēju mūziku kopš dzimšanas. Vismaz tā saka mani vecāki.

Vēl būdams mazulis, es viņus padarīju vai trakus, nemitīgi klausīdamies atkārtojumos te vienu, te citu skaņdarbu. Manas un vecāku pirmās pastaigas veda pa ieliņu, kurā atradās mūzikas veikaliņš. Tas mani tik ļoti piesaistīja, ka mamma un tētis burtiski nevarēja mani izkustināt no vietas.

Galu galā viņi padevās un palūdza veikala īpašnieku mani pieskatīt, kamēr padarīs savus darbus. Tolaik cilvēki nepazīstamiem ļaudīm uzticēja savus bērnus, vai varat iedomāties?

Bet es biju laimīgs, jo varēju stundām klausīties visu, kas veikalā skanēja. Kad man bija astoņi gadi, es sāku apgūt klavierspēli, bet pēc diviem gadiem, laimīgas nejaušības vadīts, iestājos Jehudi Menuhina skolā. Kopš tā brīža es ne reizi neesmu šaubījies par savu izvēli. Es zināju, ka kļūšu par mūziķi.

Foto: https://igudesmanandjoo.com/

IGUDESMAN: Es piedzimu ļoti muzikālā ģimenē.

Mana māte spēlēja klavieres, tēvs - vijoli, vecmāmiņa - čellu, tēvocis - oboju, māsa - bandžo, brālēns - ukuleli, bet viņa sieva - didžeridū. Mūziķa ceļš man bija praktiski neizbēgams. Kad es to apzinājos?

Drīz vien pēc nākšanas pasaulē es vecākiem pateicu: “Mammu, tēti, domāju, varbūt kaut kad, kad kļūšu vecāks, es, iespējams, gribēšu iemācīties spēlēt vijoli.” Mani uzreiz ieslēdza istabā un piesēja pie pults, pie kakla piestiprinot vijoli.

Ik reizi, kad sāku praktizēt, suns sāka gaudot. Pēc kāda laika tēvs sāka kliegt: “Velns parāvis, tu vari nospēlēt kaut ko, ko šis suns NEzina?”

Vai tiesa, ka draudzējaties kopš bērnības? Kā radās ideja apvienot komēdiju un klasisko mūziku?

JOO: Mēs iepazināmies Jehudi Menuhina skolā, kad mums bija divpadsmit gadu.

Kopš jaunības mēs jutām, ka viss bizness un ceremonijas, kas saistītas ar klasisko mūziku, ir pārāk nopietnas. Mēs sapratām, ka tāpēc daudzi cilvēki baidās iet uz koncertiem.

No vienas puses, mūsu mērķis ir tieši tāds, lai izkliedētu šīs bailes, padarot klasiku pieejamāku plašākai publikai. No otras puses, mūs vienkārši vienmēr ir apbūris teātra, komēdijas un klasiskās mūzikas apvienojums. Pirms mums ko līdzīgu ir darījuši vairāki izcili mākslinieki. Viens no visiedvesmojošākajiem, bez šaubām, bija dāņu pianists un komiķis Viktors Borge.

Foto: https://igudesmanandjoo.com/

IGUDESMAN:

Došanās uz koncertu bieži vien vairāk atgādināja bēres, nevis dzīves svētkus, un, lai gan daudzu klasikas darbu būtība tiešām ir nopietna un traģiska, ceremonijai, kas virmo ap klasisko mūziku, tādai nav obligāti jābūt.

Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki, un īpaši tas attiecas uz jauniešiem, neapmeklē klasiskās mūzikas koncertus.

Neviens vecāks vai bērns, ko varētu atgrūst klasikas nopietnība, nekad vairs nenobīsies, atnākot uz mūsu šovu. Protams, daļēji mēs to visu izdomājām, lai vienkārši pakaitinātu stingros skolotājus - šajā ziņā mēs noteikti bijām meistari.

Vienlaikus Anglijā, kur jūs mācījāties, klasiskās mūzikas profesionāļi ir zināmi ar savu konservatīvo, lai neteiktu snobisko pieeju. Vai jūs kādreiz esat jutuši nosodījumu par “mēģinājumiem smieties par klasisko mūziku”?

JOO: Mēs esam nopietni klasiskās mūzikas izpildītāji un kaislīgi mīlam mūziku.

Mēs nekad nesmejamies par klasiku - mēs no tās gūstam prieku.

Tas, ko mēs patiesi izsmejam, ir viss bizness un ceremonijas, kas saistītas ar klasiku un to, cik nopietni mēs - mūziķi izturamies pret sevi. Vēl kāda ļoti svarīga remarka: pirmajā vietā mums vienmēr ir mūzika, humors nāk pēc tam. Taču vissvarīgākais, protams, ir ēdiens.

Komiķu duets kopā ar pasaulē slaveno pianisti Juju Vangu
Komiķu duets kopā ar pasaulē slaveno pianisti Juju Vangu Foto: https://igudesmanandjoo.com/

Ja mums savu daiļradi vajadzētu raksturot vienā teikumā, mēs teiktu: “Monty Python tiekas ar Mocartu jeb “Dienvidparks” apvienojas ar Bahu.” Tiem, kas nezina, kas ir Monty Python, iesaku ieskatīties Google. Tiem, kas nezina, kas ir Mocarts, iesaku to pašu.

Kuri no diženajiem jūs ir iedvesmojuši un iedvesmo joprojām? Pastāstiet par iemīļotajiem klasiskās un populārās mūzikas izpildītājiem?

JOO: Viņu ir pārāk daudz, lai visus varētu šeit nosaukt. Tomēr, runājot par svarīgākajiem, tie ir Jehudi Menuhins, Glens Gulds un Leonards Bernstains.

Visi mani skolotāji - no Pītera Norisa, Setas Tanelas, Ņinas Svetlanovas un līdz meistariem, pie kuriem man bija tikai dažas stundas, tomēr viņi man ir snieguši iedvesmu un zināšanas visai dzīvei - Ričars Guds, Oļegs Maizenbergs un Ferencs Radošs.

Kompozīciju mācījos pie Saimona Parkina, Malkolma Singera, Nilsa Vigelanda, kā arī mana angļu valodas un dramaturģijas pasniedzēja Kevina Džonsa. Kevinam bija milzīga ietekme uz to, ko es daru duetā Igudesman & Joo, un kad mēs ar Alekseju kopā uzrakstījām grāmatu par daiļradi, tad tieši Džonsam lūdzām izdomāt tai epilogu.

Mums kopš paša sākuma bija skaidrs, ka noslēguma vārdi par daiļradi ir jāatstāj šīm cilvēkam.

Bez tam starp svarīgākajiem maniem iedvesmotājiem jānosauc visu Monty Python komandu, Spaiku Džonsu, Čārliju Čaplinu, Oskaru Vaildu, Eiženu Jonesko. Tikai nelieciet man runāt arī par komponistiem...

IGUDESMAN: Te es gandrīz pilnībā piekrītu Hjung-ki Džu.

Nevaru nenosaukt Prokofjevu, kas man ļoti patika jaunībā. Mani pašu kā komponistu bieži ar viņu salīdzināja. Labi, ja godīgi, es pats izdomāju šo salīdzinājumu.

Arī Frenks Zapa mani stipri ietekmēja, bet vēl grupas Queen un Pink Floyd.

Kas attiecas uz vijolniekiem, tad mans lielākais elks vienmēr ir bijis Gidons Krēmers, ar ko mums bija liels prieks un gods strādāt vairākus gadus mūsu karjeras pirmsākumos.

Patiešām bija diezgan aizraujoši sniegt Gidonam vijoļspēles mācību stundu tā šova ietvaros, ko veidojām kopā! Bez tam jānosauc manu vecāko un, izņemot Hjung-ki, labāko draugu - Julianu Rahlinu, kuram blakus es izaugu, un kurš pašlaik ir ne tikai viens no izcilākajiem vijolniekiem un altistiem pasaulē, bet arī lielisks diriģents.

Lauzīsim mītus par to, ko klausās klasiskās mūzikas izpildītāji? Jūsu visklausītāko skaņdarbu saraksta TOP 3?

IGUDESMAN: Hansa Cimmera “Kāpa”. Mēs priecājamies viņu saukt par mūsu draugu, un es esmu vienkārši sajūsmā par viņa jaunajiem darbiem! Simfonija Nr. 9 Re minor, Op. 125 - Bēthovena pēdējā simfonija, ko man nācās bieži klausīties, strādājot pie īpaša skaņu celiņa, ko šobrīd veidojam tieši ar Hansu, un protams, “Leo šūpuļdziesma” Džu izpildījumā! Tas ir lielisks gabals! 

JOO: Bernstaina “Vestsaidas stāsts”. Tā ir klasika uz laiku laikiem, ko mēs aranžējām vairākiem koncertiem, tāpēc tā, neapšaubāmi, ir pirmajā vietā manā mūzikas sarakstā, gribu es to vai ne!

Farela Viljamsa dziesma “Happy”, ko mēs izpildām vienā no mūsu orķestra šoviem, tāpēc man nav citas izvēles, kā vien to klausīties. Un, visbeidzot, Alekseja Igudesmana “Urugvaja” - kompozīcija, pateicoties kurai es vienmēr jūtos nedaudz labāk.

Kādas īpašības nepieciešamas mūziķim, lai kļūtu veiksmīgs?

IGUDESMAN:

Esiet drosmīgi, esiet mīlestības, kaisles pārpilni, esiet uzticīgi mūzikai, un lai jums piemīt pietiekama izturība apvienojumā ar veselīgu lietišķo intuīciju.

Es domāju, ka svarīgāk ir pajautāt: “Kādas īpašības nepieciešamas mūziķim, lai kļūtu LAIMĪGS?”

Kam ir labāka humora izjūta - Aleksejam vai Hen Ki?

IGUDESMAN: Hjung-ki!

JOO: Aleksejam!

IGUDESMAN: Nē, tev!

JOO: Nē, tev!

IGUDESMAN: Labi, mēs piekrītam, ka nepiekritīsim viens otram šajā jautājumā.

Vai bieži strīdaties viens ar otru, īpaši repertuāra veidošanas laikā?

JOO:

Strīdi ir daļa no procesa. Ja viss aiziet nedaudz par tālu, mums palīdz transcendentālā meditācija, zaļā tēja un zāļu uzlējumi.

Turklāt mēs vienmēr cenšamies komunicēt. Dažādos līmeņos. Kad mums kaut kas nepatīk, mēs par to runājam mierīgi, kliedzot pilnā balsī.

Nē, nopietni, protams, tas var būt grūti, tomēr mēs patiešām mīlam viens otru (nu, ne “tādā” veidā), mēs mīlam mūziku un mums patīk tas, ko mēs darām, tāpēc tas viss palīdz.

Jūs esat ļoti drosmīgi mākslinieki, vai ir kaut kas, no kā jūs baidāties?

IGUDESMAN: Zombiji!

JOO: Vampīri!

Vai var atcerēties kādu dīvainu vai jocīgu notikumu, kas ir atgadījies jūsu uzstāšanās laikā?

JOO: Visumā mums patīk dažādi kāzusi. Taisnību sakot, mēs par tiem nedomājam kā par kļūdām, bet uztveram tos kā iespējas.

IGUDESMAN: Iespējas izdarīt kaut ko labāk vai citādāk. Tā ir iespēja pārbaudīt radošo pieeju. Daži no labākajiem mūsu šovu momentiem rodas no kļūdām.

Visdažādākās lietas var rezultātā mūs novirzīt no ieplānotā kursa - kad notiek nelieli nelaimes gadījumi, kad kāds kaut ko aizmirst, kad uzmanību novērš kāds troksnis auditorijā, kad kāds mehānisms vairs nedarbojas.

JOO: Numurā “Gulošais Sati” ir brīdis, kur es guļu uz grīdas un, it kā pamostoties, sāku guļus spēlēt klavieres, pastiepis rokas atpakaļ. Kad es pieceļos, man ar visu ķermeni ir jāpagriežas pret taustiņiem un jāturpina spēlēt.

Reiz pieceļoties es ar galvu atsitos pret klavieru apakšējo daļu, un tas radīja stipru dobju skaņu. Publika smējās skaļāk nekā jebkad, un kopš tā laika es ik reizi apzināti sasitu galvu. Nav brīnums, ka visus šos gadus es mokos ar galvassāpēm.

IGUDESMAN: Tas arī izskaidro dažas citas lietas, es negribētu te iegrimt detaļās. Taisnību sakot, mēs pat uzrakstījām grāmatu par to, kā kļūdas pārvērst par iespējām. Tās nosaukums ir Rette die Welt, un pašlaik tā ir pieejama vācu valodā, taču ceru, drīz parādīsies arī tās tulkojums daudzās citās valodās!

Kas nosaka katra jūsu radošos panākumus?

JOO: Spēja saprast, ko nozīmē mūzika. Un tad, ja jums paveiksies un jūs čakli strādāsiet, kaut kādos veiksmes brīžos jūs varēsiet šo jēgu nodot citiem.

IGUDESMAN: Būt spējīgam darīt to, ko tu gribi darīt. Spēlējiet to repertuāru, kas jums patīk, un izpildiet to ar tiem, ar ko vēlaties. Sarakstiet mūziku, ko gribat rakstīt. Un, pirmām kārtām, dzīvojiet tādu dzīvi, kādu vēlaties dzīvot - vienmēr piepildītu ar mīlestību un daiļradi.

Jūsu nākotnes daiļrades plāni?

JOO: Es gribētu vairāk apmeklēt tenisa kortu, lai nedotu atlaides jaunajiem.

Bez tam es tagad strādāju ar jauniešu orķestriem un mūziķiem. Un turpinu pētīt un izrādīt radošu pieeju ar manu ilggadējo kolēģi un noziegumu līdzdalībnieku Alekseju Igudesmanu.

IGUDESMAN: Es aizvien vairāk apgūstu filmu veidošanas žanru.

Izņemot daudzus mūzikas klipus, kā režisors jau esmu uzņēmis mockumentary Noseland ar Rodžeru Mūru un Džonu Malkoviču, kā arī filmu Breaking Beethovenn ar Billiju Džoelu un Hansu Cimmeru.

Ir daudzas filmu idejas, īpaši saistībā ar mūziku un mūziķiem, ko vēlos producēt un būt to režisors. Mana “mīļākā sāpe” ir redzēt, kā mūziķus tēlo aktieri, kas nemaz neprot spēlēt instrumentus. Es, protams, gribētu to mainīt.

Tāpēc plānoju kādu laiku padzīvot Losandželosā. Un pāris “Oskaru” man nebūt netraucētu.

Mūsu dārgais draugs Vangelis, kurš diemžēl nesen nomira, statueti izmantoja kā papīru spiedi, tāpēc es gribētu, lai vismaz divas tādas pieturētu manas grāmatas.

Vienlaikus es turpinu attīstīt savu jaunuzņēmumu Music Traveler, daļa no kura, protams, ir Hjung-ki. Es plānoju šai virzienā iet vēl tālāk. Music Traveler ir platforma, kas ikvienam mūziķim ļauj atrast vietu ar instrumentu, lai spēlētu, mēģinātu, ierakstītu vai pat uzstātos, un viegli to rezervēt.

No otras puses, ja jums ir telpa, piemēram, ar klavierēm, tad jūs varat vienkārši to iznomāt uz stundām un tādējādi gūt peļņu. Starp citu, var pat rezervēt Igudesman istabu manā dzīvoklī Vīnē, kur varēsiet izbaudīt spēli uz mana lieliskā Steinway!

Kādu repertuāru Latvijas publika dzirdēs jūsu koncertā augustā?

IGUDESMAN:

Latvijas publika var ar nepacietību gaidīt mūsu šovu “Tev vienkārši ir jāsmejas”, jo tas ir LABĀKAIS no visiem šoviem.

Esmu pārliecināts, ka cilvēki nenožēlos, ka atnāca! Un vēl tajā piedalīsies mūsu dārgais draugs, absolūti ekstraordinārais mūziķis no Izraēlas, kontrabasa virtuozs Adams ben Ezra.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu