Izstāde “Rok-darbi” aicina no 21. gadsimta perspektīvas atklāt vairāku paaudžu latviešu tekstilmākslinieku atstāto mantojumu, kas glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) krājumā, sniedzot ieskatu Latvijas tekstilmākslas tapšanas gaitā un rosinot apbrīnot daudzveidīgu, krāsainu un spilgti individuālu radošo rokrakstu parādi.

Vadmotīvs izstādei ir garbārkšu jeb ziemeļnieku tehnika, kuras aizsākumi meklējami rokdarbnieču un mājaudēju darbos.

Tehnika sākotnēji lietota paklāju un siltu bārkstainu sienassegu darināšanai, ar laiku kļūstot par neatņemamu mākslinieciskās izteiksmes iespēju laikmetīgu tekstildarbu radīšanā.

Tā ne vien dažādo tekstiliju virsmas faktūru, bet arī izceļ kompozīcijas zīmējumu, veido trīsdimensiju apjomu, panāk gaismēnu spēles un krāstoņu variācijas, jūtīgāk izsaka autora ieceri.

“Projekta nosaukumā ietvertas vairākas nozīmes. Pirmkārt, gatavojot šo ekspozīciju, esam pārcilājuši bagātīgo tekstilmākslas kolekciju ar domu parādīt skatītājam virkni oriģināldarbu, kuri gadiem ilgi publiski nav redzēti. Otrkārt, vēlējāmies šo izstādi veidot vēsturiskā griezumā un pievērsties modernās tekstilmākslas aizsākumam,” stāsta DMDM Tekstilmākslas un ādas mākslas kolekcijas glabātāja Rūta Rinka.

Mākslas aušana Latvijā veidojās līdz ar latviešu profesionālo lietišķo mākslu un 20. gadsimta sākumā izvirzīto aksiomu par visaptverošu vides un telpas dizainu, kur tekstilijas iekļāvās vienotā interjera kompozīcijā.

Latvijā aušanas prasmi 20. gadsimta sākumā varēja apgūt dažādos rokdarbu un aušanas kursos. 1909. gadā mākslas aušanas kursus atvēra viešņa no Zviedrijas – dažādu aušanas tehniku lietpratēja Hildura fon Etolēna.

Gadu vēlāk viņa ar vairākām garbārkšu tehnikā austām tekstīlijām piedalījusies latviešu mākslinieku darbu izstādē. Pati Etolēna Latvijā uzturējās un strādāja īsu laiku, bet meistares prasmes audumu mākslā turpināja popularizēt viņas audzēknes. Iespējams, tieši tad kursu dalībnieces pirmoreiz iepazinās ar Ziemeļvalstīs tik iecienīto aušanas paņēmienu. Turpmāk šo tehniku mācīja profesionālās amatniecības un lietišķās mākslas skolās.

Jau 20. gados Mildas Klēbahas darbnīca piedāvāja modernus paklājus un citas istablietas garbārkšu tehnikā. Līdzīgu darbnīcu atvēra arī Elga Kivicka. 20.–30. gados metus paklājiem un sienassegām garbārkšu tehnikā zīmējuši Jūlijs Madernieks un Arvīds Dzērvītis.

20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā vērojams tekstilmākslas uzplaukums, kad jaunie, nesen Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu beigušie mākslinieki eksperimentēja ar tekstiliju materiālu, tehnikām un telpiskumu, pievērsās reljefu un apjomīgu tekstilobjektu veidošanai.

Tiek atrastas jaunas mākslinieciskās izteiksmes iespējas, kā senās rokdarbu un aušanas tehnikas izmantot laikmetīgu dekoratīvu darbu radīšanā.

Līdzās ornamentālām kompozīcijām arvien biežāk tapa darbi ar dekoratīvu un vienlaikus iecerē abstraktu sniegumu.

Lai realizētu savu ideju, autori bieži lietoja vairāku tehniku salikumu, tostarp ziemeļnieku tehniku.

Bārkstis varēja klāt gandrīz visu kompozīcijas laukumu vai kļūt par nelielu, bet būtisku akcentu gludajā gobelēna virsmā.

60. gadu beigās tekstilmākslai pievērsās arhitekts un gleznotājs Georgs Barkāns, tieši viņa tekstilijās gobelēna tehnikā austās virsmas bieži tiek papildinātas ar bārkstīm ziemeļnieku tehnikā.

Izstādītā krājuma kolekcija izceļ arī citas šodien mazāk zināmas un nelietotas aušanas prasmes – aplūkojamas kompozīcijas, kas darinātas visparastākā un izsenis lietotā auduma veidā vienkārtnī, kad, izmantojot mīksto, pūkaino nevērpto vilnu, radīti pārsteidzoši, moderni tekstildarbi. Vairākas sienas segas tapušas tagad jau aizmirstā īsbārkšu tehnikā.

Ekspozīcijā ietverti Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja krājuma izcilākie tekstildarbi – Rūdolfa Heimrāta (1926–1992), Veras Vidukas (1916–1994), Mildas Klēbahas (1906–1975), Ernas Ošeles (1915–2005), Ellas Ūdres-Dvieles (1904–1990), Zentas Loginas (1908–1983), Elīzas Atāres (1915–1993), Georga Barkāna (1925–2010), Arvīda Priedītes (1946) un citu meistaru veikums.