Šī gada tūre jums ir pirmā pēdējo piecu gadu laikā. Kā ir – atgriezties uz skatuves pēc tik krietna laika?

Jā, parasti mums ir ilgas pauzes, tiesa, ne tik ilgas kā šobrīd – starp koncertiem, jo tad varam strādāt pie jauna albuma materiāla.

Ilgākā pauze vēl pirms tam mums bija trīs gadi. Iepriekš koncertējām pa pasauli, jo bija plānots izdot ierakstu, kas beigās tā arī neīstenojās. Par to bija žēl.

Tagad gan pēc skaita astoto albumu esam albumu jau pabeiguši, bet vēl pirms tūres sākuma mēs sapratām, ka – kaut kas tajā mums ne līdz galam patīk.

Ko varēsim sagaidīt no jaunākā ieraksta?

Katru reizi tā pieeja, kā mēs strādājam pie materiāla, ir citādāka. Piemēram, šajā reizē Jonsī un Kjartans (grupas taustiņinstrumentālists) satikās Losandželosā un sāka lēnām lipināt kopā jaunu mūziku. Beigās abi vienojās, ka – hei, šis ir kaut kas labs. Un atsūtīja man. Tā tas arī notika – nejauši un dabīgi.

Tu grupā esi jau kopš tās dibināšanas 1994. gadā. Vairāk nekā 25 gadus. Kā jums ir izdevies noturēties tik ilgu laiku kopā un nepajukt?

Labs jautājums. Ņemt garās pauzes starp tūrēm – tas noteikti palīdz. Padzīvoties kādu brīdi arī katram par sevi. Piemēram, Jonsī diezgan daudz strādā ar solo projektiem. Kjartans arī. Es pagaidām vēl ne.

Kad “Sigur Ros” tikko bija izveidots, mēs viens otram teicām, ka būsim grupa, bet tikai līdz brīdim, kad tas vairs nebūs “fun”. Nu, tas arī ir vienīgais noteikums.

Kurš laiks “Sigur Ros” ir bijis visgrūtākais un kādēļ?

Laikam tas bija tad, kad mūs apsūdzēja krāpniecībā ar nodokļiem. [2019. gadā grupa tika tiesāta par nodokļu nemaksāšanu laikā no 2011. līdz 2014. gadam, taču vēlāk attaisnota, par iemeslu minot grupas grāmatveža nolaidīgu rīcību].

Smieklīgi, bet sekas jūtamas vēl tagad, kaut arī vairākas reizes jau esam pilnībā attaisnoti.

Tas pat vairs nav par nodokļiem, bet Islandes varas iestāžu mēģinājumu mums uzlikt sodu divas reizes, kas mūsu valstī nav likumīgi.

“Sigur Sos” solists un līderis Jonsī reti kad sniedz intervijas. Viņš vienmēr ir bijis tāds noslēpumains, vairoties no apkārtējās sabiedrības. Kā tu viņu raksturotu – kas ir Jonsī?

Viņš ir diezgan kautrīgs, tas tiesa. Tad, ja ir jāizsaka savas domas skaļi. Es gan neteiktu, ka viņam nepatīk uzmanība...(smejas). Viņš ir ļoti gudrs. Viss, kam viņš pieķeras, Jonsī izdodas. Jonsī ir arī ļoti labs draugs.

Pirmo reizi jūsu koncertā biju Berlīnē, 2005. gadā. Tolaik koncertzālē “Columbiahalle” varēja iekšā smēķēt. Tad ­uzstāšanās mūsu lielajā Arēnā Rīga, 2008. gadā, un viesošanās “Positivus Festival” 2013. gadā. Katrs koncerts kā atšķirīga pieredze. Kā jums pašiem labāk patīk uzstāties – mazos, intīmos klubiņos vai lielizmēra arēnās?

Garlaicīgā atbilde būtu šāda – mums patīk visādi. Koncertos ar mazāk klausītājiem parasti ir tikai stāvvietas, bet mums patīk arī tādas vietas, kur ir balkons ar sēdvietām. Tad ir vairāk rokenrola, tur tu mazāk kaut ko kontrolē. Lielajos koncertos, kur ir tieši sēdvietas, laikam ir mierīgāk.

Visai bieži redzam, kā tagad jau slavenas grupas – “Interpol”, “Coldplay”, “Arcade Fire”, “Kings of Leon” un vēl citas – ar laiku atskaņo arvien komerciālāku stadionu mūziku, iespējams, pazūd tas personiskums. Kaut kas tāds, ko tu vari uzķert tādā mazā, piesmēķētā klubiņā, kur neviens tevi vēl tā līdz galam nepazīst.

Jā, arī ar “Sigur Ros” mums nākas spēlēt arī to, ko vēlas dzirdēt publika – mūsu lielos hitus.

Mēs vienmēr savā starpā izrunājam – kāds tad būs tas balanss, vai mēs spēlēsim to, ko vēlamies paši, vai to, ko vēlas dzirdēt klausītājs. Citreiz mēs izvēlamies darīt tikai to, ko paši gribam.

Piemēram, grupas pirmsākumos, kad dziesmas garums iestiepās mūžībā, mēs mazliet tā kā sodījām klausītāju, jā... (smejas).

Parasti kopā sastādām sarakstu ar dziesmām, kuras vēlamies izpildīt – bet tā, lai tās atbilstu mūsu pašu personiskajai motivācijai. Vienalga, vai tās ir kaut kas sarežģīts, neizpildāms, pat smieklīgs kā izvēle koncertam.

Pašlaik vispār ir sajūta, ka gribas kā senajos laikos – tad mums pat nebija dziesmu secības, izdomājām – lai iet šis, tikai pateicām gaismotājam, ka šeit jābūt zilam apgaismojumam, šeit – sarkanam.

Islande pēdējos 20-30 gados sevi pasaulei ir parādījusi kā valsti, kurā viens pēc otra dzimst unikālas, savdabīgas grupas, gūstot popularitāti ārpus Islandes. Sākumā tā bija Bjorka un viņas “The Sugarcubes” jau no 1986. gada. Tad – Múm, GusGus, Of Monsters and Men, vēl jau arī talantīgais kino mūzikas komponists, nu jau aizsaulē aizgājušais Johans Johansons. Kas, tavuprāt, ir islandiešu mūzikas eksporta veiksmes stāsts?

Jā, Islandes mūziķi arī paši par to bieži domā.

Varbūt atslēga ir tajā atšķirīgumā, autentiskumā. Nedomājot par to, kā tas izklausīsies, ko kāds padomās. Tieši attieksmes ziņā. Bjorka pilnīgi noteikti ir flagmanis, viss sākās ar viņu.

Kurš varēja iedomāties, ka 1990. gadu sākumā viņai būs iespēja iesildīt U2 Londonas Vemblija stadionā? Tad jau sekoja viņas debijas albums, un acumirklī Bjorka kļuva par superzvaigzni. Tas atvēra durvis daudziem citiem mūziķiem.

Vai neesat saskārušies ar muļķīgiem, kaut saprotamiem stereotipiem par islandiešu tautu, kas dzīvo alās un sarunājas ar elfiem?

Jā, jā, kaut kas mums ir ar tiem elfiem (smejas).

Šķiet, nesen bija veikta aptauja, kur islandiešiem jautāja, vai viņi tic elfiem, un 80 procenti iedzīvotāju atbildējuši apstiprinoši. Kaut kādā ziņā es arī ticu kaut kam pārdabiskam.

Bērnībā blakus manai skolai bija kalns, vairāk jau mazs paugurs, kuram tur it kā nevajadzēja būt. To vajadzēja norakt, bet, mēģinot to paveikt, visa smagā tehnika regulāri salūza. Tad to lika mierā. Folklorai ir liela nozīme mūsu dzīvē.

Pastāsti, lūdzu, par smieklīgāko atgadījumu grupas “Sigur Ros” vēsturē!

Tādu gadījumu ir daudz. Braukājot koncertus, daudzi joki gan kļūst lokāli, tos saprotam tikai mēs savā “burbulī”.

Bija gadījums ASV tūres laikā, pavisam nesen. Mums bieži sanāk atgriezties vietās, kur esam spēlējuši, tā bija arī šajā reizē. Toreiz tur tika rīkota ballīte, visiem bija jautri, piepeši Jonsī paslīdēja un nokrita uz grīdas.

Viņš laikam nedaudz savainoja muguru, bet tas nebija nekas nopietns. ASV ir apdrošinātāju noteikts regulējums, ka pie tādiem negadījumiem ir jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Jonsī pavadīja divas stundas, gaidot to, kā viņi atbrauks un visu izdarīs. Smieklīgākais bija tas, ka kāds no darbiniekiem salīmēja uz grīdas atstarojošo lentu Jonsī silueta formā – tā, kā to dara, kad kāds ir nogalināts (smejas).

Un tā lenta tur palika uz grīdas vēl gadiem. Tikai pāris mēnešus pirms mūsu pēdējā koncerta tā lenta tika beidzot novākta. Mēs šo stāstu atceramies katru gadu.

Kā tev patīk pavadīt laiku, kad neesi kopā ar “Sigur Ros”?

Lielākoties es mūziku mājās nespēlēju vispār. Pavadu laiku kopā ar ģimeni, dodamies pārgājienos, ejam ārā ar suņiem.

Nu, piemēram, nesen vēl sāku skatīties “online” lekcijas meteoroloģijā un tādā lietā kā smilšu meditācija. Man vienkārši patīk mācīties jaunas lietas.