Kritiķi grupas mūzikas stilu parasti ierindo postroka kategorijā, taču gadu gaitā tam piepulcējušies ambietās mūzikas, drīmroka un drīmpopa apzīmējumi, salīdzinot ar tādām apvienībām kā Mogwai, Tangerine Dream un Bark Psychosis. Skanējums tiek raksturots kā klasisks un minimālistisks, taču melodisks.

Par Sigur Rós atpazīstamākajām vizītkartēm kalpo Jonsi falsets un ģitārspēles maniere, kurā viņš izmanto čella lociņu, kā arī kāpjošās stīgu un orķestrālās partijas, par kurām atbildīgs galvenokārt Kjartans. Dziesmas lielākoties izskan islandiski, taču daļa to tapušas Jonsi paša izdomātā houplandiešu (hopelandic) valodā, kas būtībā ir skaņu virknējumi.

Mūzikas apskatnieki bieži sacentušies pārjūsmīgu epitetu piemeklēšanā, lai raksturotu Sigur Rós mūziku un īpaši izceltu solista un ģitārista Jonsi augsto vokālu. Paši mākslinieki iesmej par šiem dažkārt jau pārlieku sīrupainajiem: “eņģelu falsets, kas līdzīgi brīzes nestam deltaplānam traucas uz jūras malu” vai “kā Dievs, kas raud zelta asaras debesīs”.

Vienlaikus gan viņi uzsver, ka dzimtās zemes pamešana uz ilgāku laiku būtu līdzvērtīga "nabas saites pārgriešanai", apstiprinot, ka viņu radīto lielisko mūziku tieši veidā iedvesmojusi apkārtējās vides satriecošā topogrāfija. "Tā ir brīnišķīga vieta," viņi stāsta par savu dzimteni.

"Mums ir visas šīs lielās neapdzīvotās vietas ar ledājiem un lavu. Debesis šajā valstī ir tik lielas”. Vēl viens apliecinājums, ka Islandes unikālā daba spēj sniegt tik spēcīgas emocijas ne tikai tūristiem, bet turpina saviļņot un iedvesmot arī pašus pamatiedzīvotājus. Nu jau gandrīz 30 gadus.